28 Weeks Later

- Ko tu gatavosi? - Tavu iecienīto.

Atkal?

- Tā ir pēdējā. - Vairāk tomātu nav?

Tomātu bundžu krājumi taču reiz izsīkst.

Tāpēc to vietā...

mums būs piecas bundžas zirnīšu.

Ar tām pietiks vismaz piecus gadus.

- Vēlies glāzi vīna? - Tas būtu lieliski.

Mums ir paveicies.

Šo vēl var dzert.

- Vai viss kārtībā, mīļā? - Jā.

Nav kārtībā, viss ir galīgā ellē, bet...

- Vismaz mūsu bērni ir drošībā, vai ne? - Par to nav šaubu.

Labi, ka samaksājām par skolas ekskursiju. Iedomājies, ja nebūtu...

Nespēju iedomāties.

Un arī negribu. Viņi ir tālu prom.

Viņi ir drošībā.

Neuztraucies...

Mana burvīgā.

Vai neiztraucēju?

Nē.

Re, ko atradu pagrabā.

Pavisam biju par to aizmirsusi. Pēc pusdienām pamielosimies.

- Brīnišķīgi smaržo. - Vai tā ir vīna pudele, Don?

- Jā, Džef. - Paldies.

Saldajā būs šokolāde, pateicoties tavai lieliskajai sievai.

Smalks aromāts. Kazenes.

Vaniļa. Rudens garša.

Kārena?

Viņš būs izsalcis.

Kad viņš atgriezīsies, viņš gribēs kaut ko ēst.

- Atkal jau. - Nē, Džeikob.

Tavs draudziņš aizlaidās jau pirms piecām dienām.

Ja viņš joprojām elpo, tad ne jau makaronos viņš gribēs iekosties.

- Visdrīzāk, tavā kaklā, nolādēts. - Tā nerunā.

- Tas nu bija lieki. - Kāpēc?

Zinām, ka tā ir taisnība. Jo ātrāk viņa to apzināsies, jo labāk.

Neviens tur, laukā, neizdzīvo. Esam tikai mēs, šeit, un viņi - tur, laukā.

- Sem? - Klusu.

- Ak Dievs, tas ir puika. - Pagaidi. Tu nezini, kas tur, laukā ir.

- Lūdzu, laidiet iekšā! - Don, tas ir puišelis.

Palīgā. Laidiet mani iekšā.

Vella milti.

- Lūdzu, ielaidiet. - Mēs jau nākam.

Laidiet iekšā.

Lūdzu. Palīdziet. Ielaidiet mani.

Ātri. Nāc iekšā.

- Vai viss kārtībā? - Jā.

- No kurienes tu esi? - No Sendfordas.

Tā atrodas pāris jūdžu attālumā.

- Kā tu te nokļuvi? - Viņi dzinās man pakaļ. Kliedza.

Biju nobijies. Skrēju.

Klauvēju pie citām mājām. Tās visas bija tukšas.

Skrēju cauri mežam un gar upes krastu, kamēr tiku šurp.

- Kas dzinās tev pakaļ? - Mana mamma.

Un tētis.

Viņi gribēja mani nogalināt.

- Bija vēl arī citi. - Cik daudz?

- Čupām. - Sem?

Tas ir mani saķēris. Manu roku.

Palīdziet.

Alise, bēdz. Mēģini izlīst pa avārijas eju. Ej!

- Džef, es neko neredzu. - Turies man pie rokas.

Mirsti, mērgli.

Atpakaļ!

Seko Džeikobam. Skrien! Sallij, nav laika.

- Mēs nevaram pamest viņus. - Ej!

Aiziet!

Nu nē. Velns.

Kur esat?

Alise, nē.

Džef...

Sallij, dod roku.

Džeikob, palīdzi man.

Alise.

- Kur tu esi? - Atstāj viņu.

Es viņu redzu. Laid vaļā.

Ātri.

Don. Palīdzi mums.

Lec iekšā!

Džeikob.

Dod roku!

Velns. Nolādēts.

PĒC 15 DIENĀM: LIELBRITĀNIJĀ NOTEIKTA KARANTĪNA

PĒC 28 DIENĀM: NĀVĒJOŠS VĪRUSS IZPOSTA LIELBRITĀNIJU

PĒC 5 NEDĒĻĀM: INFICĒTIE IR NOMIRUŠI NO BADA

PĒC 11 NEDĒĻĀM: NATO VIENĪBAS ASV ARMIJAS VADĪBĀ IERODAS LONDONĀ

PĒC 18 NEDĒĻĀM: LIELBRITĀNIJA TIEK ATZĪTA KĀ NO INFEKCIJAS BRĪVA ZONA

PĒC 24 NEDĒĻĀM: SĀKAS ATJAUNOŠANAS DARBI

PĒC 28 NEDĒĻĀM

Laipni lūdzam Londonā.

Doil, vai tu tur, lejā, izklaidējies?

Ej ellē.

Kas nu šī te par karadarbību? Kas tas par karu?

Tieši tā.

- Dodiet man kādu, uz ko šaut. - Pārāk vienkārši.

Ieskaties medicīnas centra 20.stāvā, 3. logā no malas.

- Tur viens tuklis atejā mīca dūrītē. - Atkal jau šis. Dižpautis.

Es viņu neredzu. Kur tad Dūdiņš Dūrītis?

Ar daiktu rokā 20.stāvā.

Pie ugunsdzēsēju kāpnēm. Viņam vajadzēs strūklas dzēšamo aparātu.

Doil, tu mums esi eksperts cīņās "roka rokā".

Aci pret aci.

- Iedomājies, un ja tas būtu tavs sencis. - Asprātis.

Velns.

- Pulkvedis Filips. Jūsu dienesta stāvoklis? - Labrīt, pulkvedi.

- Vēroju, kā no lidmašīnas kāpj laukā cilvēki. - Jā, majore?

- Paies viss rīts, kamēr visus pārbaudīsim. - Skaidrs.

Neviens man neteica, ka nu laižam iekšā arī bērnus.

Sekojiet pārējiem pa labi.

Zaļa un brūna - interesanta acu krāsa.

Parasti tas iedzimst. Vai kādam no taviem vecākiem arī ir tāda?

Mātei. Bija.

- Cik tev ir gadu, Endij? - 12.

Šķiet, ka nu tu būsi jaunākais cilvēks visā valstī.

Asinsspiediens - normāls,

un tev nav konstatētas nekādas slimības vai kaites.

Šķiet, ka drīkstēsim ielaist tevi.

Sveicināts atpakaļ Lielbritānijā.

Mēs dodamies uz mūsu drošības un atjaunošanas darbu zonu.

Proti, uz Pirmo rajonu.

Pirmais rajons atrodas Suņu pussalā.

Kaut arī šis rajons ir pilnībā drošs, Londonas piepilsētas tādas nav.

Tur joprojām nav aizvākts liels skaits līķu kopš infekcijas perēkļa laikiem.

Tur skraida žurkas un klaiņo suņi, un tur pastāv dažādu slimību briesmas.

Jaunienācēji tiek brīdināti viņu pašu drošības dēļ

nekādā gadījumā nešķērsot upi un neiziet no drošības zonas.

Jūs pievienosieties 15000 civilo iedzīvotāju, kas dzīvo Pirmajā rajonā.

Tuvojoties jaunajām mājām, jūs pamanīsiet armijas klātbūtni.

ASV armija gādā par jūsu drošību.

Mēs darīsim visu, lai atvieglotu jūsu iekārtošanos jaunajās mājās.

Pirmajā rajonā jūs gaidīs patīkami pārsteigumi.

Esam nodrošinājuši aukstā un karstā ūdens, kā arī elektrības apgādi.

Tur ir medicīnas centrs, lielveikalu centrs un pat krodziņš.

Mēs jau tikpat kā esam mājās.

- Tēt. - Ejam...

- Satraucies? - Jā.

Es tik ļoti noilgojos pēc jums.

Vai viss kārtībā?

Vairs nemaz necerēju jūs vēl kādreiz redzēt.

Mani vajadzēja brīdināt, pirms izlēmāt ielaist bērnus.

Neesam izstrādājuši kārtībā, kādā tiks ielaisti bērni.

Mums jārūpējas par slimību novēršanu un higiēnu. Neesam izpētījuši vīrusu.

Mēs zinām vien to, ka tam nav izdevies pāriet uz citām sugām.

Tas nav izplatījies pa gaisu. Pēdējais inficētais cilvēks nomira pirms pusgada.

- Mūsu šeit nebija pirms pusgada. - Majore.

No kā jūs baidāties?

- Ja nu tas atgriezīsies? - Neatgriezīsies.

- Un ja nu tomēr? - Tad mēs to iznīcināsim.

Izsludināsim ārkārtas stāvokli.

Iesim, iesim.

Kā tev te patīk, Endij?

Nav slikti, tēt.

Pasmaidi novērošanai kamerai.

Šurp. Nāciet.

Mājai ir 25 stāvi. Mums tikuši augšstāva apartamenti.

Uzrādiet personas dokumentus.

- Ko tu te dari, tēt? - Strādāju komunālajā dienestā.

Gādāju gaismu, auksto un karsto ūdeni. Redzat?

"Ieeja atļauta visās zonās". Tā ir. Esmu te kungs un saimnieks.

Tad tu esi santehniķis - elektriķis?

Nē, esmu te saimnieks.

Patīk?

- Fantastiski. - Pat labāk nekā saulainajā Spānijā?

Nometnes bija briesmīgas. 20 cilvēki vienā teltī, ķīmiskās atejas.

- Visur oda pēc čurām. - Burvīgi.

APSVEICAM AR ATGRIEŠANOS MĀJĀS

Drīz pārcelsimies uz jauno māju. Pēc pāris mēnešiem.

Un jaunu?

Jā.

Es ceru, ka jūs saprotat.

Mēs nevarēsim atgriezties mūsu vecajā mājā.

Tā atrodas ārpus drošības zonas. Un pat ja varētu, negribētu atgriezties.

Kas īsti notika, tēt? Ar mammu?

Jā...

Apsēdieties, un es jums visu izstāstīšu.

Mēs ar jūsu mammu slēpāmies mājā.

Mazītiņā būdelē.

Tā piederēja gados vecam pārim,

un arī viņi tur bija.

Vēl trīs cilvēki.

Un mēs...

Laikam jau centāmies kaut kā izdzīvot.

Kādu laiku mums klājās labi. Bet tad mums uzbruka.

Viņi ielauzās pa virtuves logu.

Viņi pārvietojās mežonīgi ātri.

Dzinās mums pakaļ.

Dzinās pakaļ jūsu mammai.

Mēs bijām slazdā. Guļamistabā.

Un...

Es redzu, kā viņi...

...kož viņai.

Es nekādi nevarēju palīdzēt.

Es centos atgriezties.

Viņas vairs nebija.

Viņas vairs nebija.

Tu tiešām neko tur nevarēji darīt?

Nē. Nevarēju.

Man izdevās aizbēgt.

Es skrēju un skrēju...