See

Vai jūti lielas sāpes?

Tikai smeldz.

Ir laiks.

Nekā.

-Nekā! -Tēvs!

-Es neredzu. -Būs labi. Nesatraucies!

-Olomen, tas nepalīdzēja. -Tēvs, lūdzu!

Mēģināsim vēlreiz. Šī procedūra - izdari to vēlreiz! Pamēģini vēlreiz!

Man žēl. Tur neko vairs nevar darīt.

Tu kļūdies! Noteikti var.

-Olomen! -Tēvs!

Tev jāturpina lasīt. Visas medicīnas grāmatas - visu.

Tur būs atbildes.

Tēvs, esmu izlasījis visas grāmatas.

Un tās saka to, ka tavas radzenes ir traumētas tā, ka nav ārstējamas.

Neesi meklējis pietiekami!

Es nebūšu akls.

Tu mani dzirdi?

Es nebūšu akls!

Kas?

Kas?

Tikai neiedomājies!

Kapteiņleitnante Rena.

Jā, leitnante.

Atvērt vārtus!

Tieši tā!

Un tā…

dižais trivantietis Tolivers, ievainots, taču dzīvs…

uzslējās savās piekusušajās kājās un uzkāpa zirgā.

Lai gan pērkons un lietus…

mazināja viņa maņas,

viņš izveda savus nogurušos vīrus cauri Asiņaino līdzenumu garajai zālei…

līdz ganiešu cietoksnim.

Viņa vadībā 20 trivantiešu karavīri…

turējās pretī ganiešu ordām…

visu nakti

un nākamo rītu, līdz ieradās bataljoni, kas mainīja notikumu gaitu.

Kurp tu mani ved?

Tad redzēsi.

Nekad agrāk tik augstu neesmu bijusi.

Jā?

Kad biju mazāka, izkāpelēju visus šos torņus.

Vienīgi tur es kā redzīga jutos drošībā.

Šķiet, man patika iet tur, kur, kā zināju, neviens cits nevar nokļūt.

Un tā es atradu šo vietu.

Kopš tā laika es par to rūpējos.

Agrāk cilvēki godināja redzi.

Mēs cenšamies, lai mūs sadzird, sajūt vai saož.

Viņu pasaulē visu bija paredzēts redzēt.

-Arī cilvēkus. -Ko?

Bija paredzēts redzēt arī mūs.

Šī man bija vismīļākā.

Es mēdzu sacerēt stāstus par to meiteni, kas redzama attēlos.

Nosaucu viņu par Gvendolinu.

Viņu sauc Alise.

Tu proti lasīt.

Šo grāmatu sauc Alise Brīnumzemē.

"Alisei uznāca liels nogurums no sēdēšanas krastmalā blakus māsai,

jo nebija nekā, ko darīt.

Pāris reižu viņa bija iemetusi acis grāmatā, ko māsa lasīja,

bet tajā nebija ne bilžu, ne sarunu."

Nē!

""Un kāda jēga no grāmatas," Alise nodomāja,

"kurā nav ne bilžu, ne sarunu?""

Stop!

Lielo brāl, tu labi turies.

Tavas rētas ir nieks, salīdzinot ar tām, ko atstāji uz manas muguras.

Ko tu esi izdarījis ar Hanivu?

Ar Hanivu?

Tu baidies par savu meitu.

Bailes ir sliktākas par sāpēm, vai ne?

Man bērnībā tā bija.

Sāpes, ko tu man nodarīji, bija…

ne tuvu nebija tik lielas kā bailes, zinot, ka tās nāks,

ka tu nāksi.

Un vari būt drošs -

Haniva iepazīs tās pašas bailes, ko es, - katru nakti.

Īdo, lūdzu, atlaid viņu!

Tu biji mans brālis.

Es joprojām esmu tavs brālis. Es to nožēloju.

Man vajadzēja tevi aizstāvēt, bet biju spiests…

Tu vēl nezini, ko nozīmē nožēlot. Vēl ne.

Bet tu uzzināsi.

Jo es turēšu tevi te…

un sitīšu ar pletni katru nakti par katru nakti, kad mani siti tu.

Un pēc vairākiem gadiem,

kad es beidzot izlemšu tevi nogalināt,

tu raudāsi aiz pateicības.

Turi viņu pie samaņas!

-Īdo! -Gribu, lai viņš sajūt katru cirtienu.

Nē. Īdo, tikai atlaid viņu!

Īdo!

Īdo!

Īdo, nē! Atlaid viņu!

Īdo!

Tak.

Apstāsimies tikai, lai pačurātu un uzpildītu blašķes.

Tieši tā!

Es gribu nomazgāties.

Negribu, ka tuvojies maniem vīriem.

Viņi ir izsalkuši un noguruši,

un raganas viņiem nepatīk pat labākajos apstākļos.

Nāc!

Ar cik raganām līdz šim esi runājis?

Pirms tevis - ne ar vienu.

Ja esmu pirmais, kā tu zini, ka no mums jābaidās?

Tādi cilvēki kā tu iznīcināja veco pasauli ar savām mašīnām un indēm.

Tava suga bija atbildīga par miljonu cilvēku nāvi.

Un tava - par tūkstošu nāvi.

Jūs alkeniešus…

manu cilti, noslaucījāt no zemes virsas.

Viņi zināja, ko nozīmē dot patvērumu raganām. Tāds bija karalistes likums.

Jūs nogalinājāt bērnus. Mazuļus.

Manis tur nebija.

Un ko tu būtu darījis, ja tur būtu?

Es esmu ragana.

Kurš ir nogalinājis vairāk cilvēku - tu vai es?

Manu karalien,

es stādu jums priekšā Pensas dižākos prātus - jūsu valsts padomi.

Kādu manu padomi?

Jūsu valsts padomi, manu karalien.

Kas dos jums padomus, izpildīs jūsu pavēles.

Mēs esam sanākuši, lai izveidotu nevis valsts, bet kara padomi.

Majestāte, protokols prasa, lai kara padome tiktu sasaukta

pēc oficiāla kara pieteikuma.

Viņš man mācīs protokolu.

Karš tika pieteikts pret mums.

Kapteini Goset, es uztraucos, ka nesaproti, kas ir likts uz spēles.

Varat būt droša, ka saprotu, Majestāte.

Un viss, ko šeit saku, ir teikts ar lielāko cieņu

un saskaņā ar jūsu vēlmēm.

Ja mums ir jāpretojas varenajai trivantiešu armijai,

mums ir jāpastiprina aizsardzība visā karalistē.

-Kapteini Goset… -Aizsardzība?

Pats Dievs mums ir licis trivantiešus sakaut.

Mums ir jāgatavojas uzbrukt, nevis aizsargāties.

-Sibeta… -Kas?

Atvainojos. Jūsu Majestāte!

Princese Magra, ja tev ir kas sakāms, tad saki!

Paju ir novājinājis Kanzuas zaudējums

un haoss, ko radīja pieņēmums, ka esat mirusi.

Mēs tikko iesvētījām jaunu galvaspilsētu.

Varbūt mums kādu laiku vajadzētu parūpēties par karalisti,

organizējot un nostiprinot savu armiju,

vienlaikus, protams, saglabājot modrību pret Trivantesas draudiem.

Visi… ārā!

Ārā!

Sibeta…

Vai tu dzirdēji, kas tikko notika?

Kas?

Ļaužu pilna telpa klusi apšaubīja manu autoritāti,

prātojot, vai viņiem tai vispār vēl jāpakļaujas.

Kapteinis, kurš ar mani strīdas.

Politiķi apcer nodevīgas domas,

kas visas beidzas ar mūsu galvas atdalīšanu no ķermeņa

un mūsu karaliskās asinslīnijas izbeigšanu uz visiem laikiem.

Un šajā nodevības pilnajā telpā

manis pašas māsa man iebilst.

Karš ir pašnāvība.

Cik cilvēku tu esi gatava upurēt savu melu dēļ?

Tie, kas mirs, mirs varoņa nāvē…

par Paju…

par jauno pasauli, kuru uzcels mūsu bērni.

Kuri arī ies bojā līdz ar mums visiem,

kad trivantieši nodedzinās Paju līdz ar zemi.

Nevar būt, ka tu tici, ka varam viņus sakaut.

Kādēļ tad es tiku saudzēta, ja ne tādēļ?

Dievs manās miesās ielika redzīgu bērnu -

bērnu, kurš tiks nosaukts mūsu tēva vārdā,

lai padarītu šo karalisti par kanālu, caur kuru pasaulē atgriezīsies redze.

Tas ir mans liktenis.

Dievs, palīdzi mums! Tu tiešām tici tam, ko saki.

Mēs uzveiksim Trivantesu,

pārņemsim tās armiju

un kļūsim par vienu īstu karalisti šajā zemē.

Sibeta!

Sibeta!

Ir jābūt citam ceļam.

Tu pati biji klāt…

kad Tamakti Džuns ar tavu svētību izvilka zobenu, lai mani nogalinātu.

Un Dievs to nepieļāva.

Būtu labi, ja tu to brīdi atcerētos, māsa.

Un atcerētos arī to, ka tā biju es, kas tevi todien izglāba,

nevis otrādi.

Haniva!

Ja tā būtu mana gulta, es nespētu iedomāties, kādēļ lai kāptu no tās ārā.

Vienu iemeslu es tev parādīšu.

Dārgakmeņi.

Šis ir kā debesu gabaliņš.

Kas tur rakstīts?

"Mūžam".

Skaisti.

Vienīgi, ka tā nebija.

Skaisti?

Mūžam.

Varbūt tāda bija sajūta.

Es atvainojos.

Nē.

Nē.

Pajanas karaliene ir paziņojusi, ka viņa gaida redzīgu bērnu.