Inkheart

Jau kopš senseniem laikiem...

Pasaku stāstītāji ir apbūruši klausītājus ar vārdiem.

Bet ir tādi, kam ir retas spējas...

Tie, kas, lasot skaļi...

Spēj atdzīvināt grāmatas varoņus.

Grāmatas varoņi nokļūst mūsu pasaulē.

Čuči nu. Čuči, mazo bērniņ.

Varbūt tas palīdzēs. Es viņai palasīšu priekšā. - Viņa ir par jaunu.

Nē.

Kāpēc tu nelasi man priekšā?

Reiz dzīvoja kāda maza, jauka meitene...

Visi, kas viņu satika, viņu uzreiz iemīlēja...

...jo īpaši vecmāmiņa, kas viņas labā darītu visu.

Reiz tā viņai iedeva sarkanu samta cepurīti.

Kas tas bija?

Kas?

Nezinu. Nekas.

Sarkanā samta cepurīte viņai tik ļoti piestāvēja...

...ka viņa atteicās valkāt ko citu.

Tāpēc viņu nosauca par Sarkangalvīti.

Daudzi sudrabmēļi, kā viņi tiek saukti,

...glabā savas spējas noslēpumā.

Bet daudzi nemaz neapzinās savas spējas...

Kamēr jau ir par vēlu...

TINTES SIRDS

PĒC 12 GADIEM

Vai šis ir īstais ceļš? - Mums jāpagriežas pa kreisi.

Esi pārliecināta? Man liekas, ka esam pabraukuši garām.

Kas sēž pie stūres? Tētis.

Kurš ir stūrmanis? Es.

Vai mēs jebkad esam apmaldījušies? - Nē.

Nē.

Skaties, gorilla!

Eu! Pagrieziens! Pa kreisi, pa kreisi!

Alpu antikvārajam grāmatu veikalam būtu jābūt ielas galā...

Laukuma labajā pusē.

Labi.

Kāpēc vienmēr ejam uz tūkstoš gadus veciem grāmatu veikaliem?

Kāpēc mēs nevaram aiziet uz tādu,

kurā pārdod karsto šokolādi, un jaunas grāmatas?

Kas gan es būtu par grāmatu sējēju jaunā grāmatu veikalā?

Es dievinu vecas grāmatas. - Pergaments, raksts ar spalvu...

Tā ir mana īstā vieta.

Varbūt tu to atradīsi šeit, Mo. - Atradīšu ko?

Grāmatu, kuru vienmēr meklē.

Es nemeklēju neko īpašu. - Domā, ka neesmu pamanījusi?

Tu nekad neizej no grāmatu veikala, kamēr neesi pārbaudījis katru stūri.

Vai tad ne? - Nē, un tu vienmēr izej sarūgtināts.

Reizēm tavas acis kļūst mazliet sārtas.

Tas ir no putekļiem.

Skaties, "Spiedze Herieta"!

Es eju iekšā. Nāksi man līdzi?

"Noslēpumainais dārzs"! - Tu laikam paliksi šeit.

Labdien. Mani sauc Mortimers Folkārts.

Slavenais grāmatu ārsts.

Tu nāc tieši laikā.

Apskati šo pacientu. Vai domā, ka spēsi viņu glābt?

Domāju, ka viņš atlabs. - Lieliski.

Jums gan šeit ir liela kolekcija. - Jā.

Ja vēlaties ko apskatīt, jūtieties kā mājās. - Paldies.

Gudra acs...

Kāpēc lai mēs viņu nenosauktu par Melno Skaistuli?

Mans dārgais bērns...

Iedomājies, Heidij...

Mežāža vīri meklē Putekļpirkstu nepareizajā vietā...

Bagātību salas dienvidrietumu krastā...

Viņš nav aizbraucis no ciema.

Viņš pat nav mēģinājis aizbraukt...

Putekļpirksti bija Bastas mājā.

Kas mums tuvojas no kalna viņas puses? Tas ir kaut kāds briesmonis!

Putekļpirksti.

Viņam nepatīk, kad viņu kutina.

Tev būtu jābūt uzmanīgākai.

Viņu sauc Gvins.

Zinu, ka viņš izskatās apburošs.

Bet tu jau zini, ko saka par grāmatām un to vākiem.

Jā, zinu gan...

Es tāpat zinu, ko saka par sarunām ar svešiniekiem. Atvainojiet.

Bet es neesmu svešinieks, Megij.

Tu mani neatceries, mēs tikāmies, kad tu vēl biji pavisam maza.

Bet es neesmu svešinieks.

Sveiks, Sudrabmēli.

Es nupat aprunājos ar tavu meitu.

Megij, pagaidi mani mašīnā.

Viss kārtībā, mēs esam pazīstami.

Tēt... - Klausi mani!

Pastaigāsimies mazliet.

Es tevi meklēju.

Es jau gadiem tev sekoju.

Es gaidīju, kamēr tu atradīsi to, ko meklē.

Ko tu no manis gribi?

Es gribu, lai tu vērs par labu kļūdu, kuru pieļāvi pirms 9 gadiem.

Esmu šeit, lai tevi brīdinātu. Mežāzis zina, kur tu dzīvo.

Viņa vīri gaida, kad tu ar meitu atgriezīsies mājās.

Viņš vēlas, lai palasi viņam priekšā. - Viņam nav paveicies.

Es vairs nelasu skaļi.

Vai domā, ka tad, kad viņš tevi atradīs, tev būs cita izvēle?

Es varētu tevi piesegt, bet es to nedarīšu.

Ja vien neapsolīsi mani aizsūtīt mājās. Esmu šeit pārāk ilgi.

Aizsūti mani mājās, Sudrabmēli.

Palasi man priekšā. - Piedod, es tev nevaru palīdzēt.

Tas ir pārāk bīstami. To nav iespējams kontrolēt.

Ja tu man nepalīdzēsi, es atradīšu kādu, kas to izdarīs. Iedod grāmatu.

Kādu grāmatu? Man nav grāmatas.

Tev nav grāmatas? - Nē.

Es to visur meklēju. Man tās nav.

Kas tev somā?

Vai tu beidzot to atradi?

Smieklīgi, vai ne? Savādi, ka uzrados šeit īstajā brīdī.

Zini, reizēm viss notiek uz labu.

Bet šī nav viena no tām reizēm!

Tēt!

Megija! - Kas notiek?

Es tev liku sēdēt mašīnā! Skrien!

Kāp iekšā, kāp iekšā!

Braucam!

Stāvi! Es tev cenšos palīdzēt!

Ko tu dari? Neaiztiec to! - Es gribu apskatīt to grāmatu!

Tu nedrīksti aiztikt to grāmatu, skaidrs?

Nē, nav skaidrs. Man nekas nav skaidrs!

Kas tā par grāmatu? Kāpēc tas vīrs ar rētaino seju to gribēja?

Kāpēc viņš tevi sauc par Sudrabmēli? - Es to nedrīkstu teikt.

Tev man tas jāpasaka. - Nē, man tevi jāpasargā.

Un tavu māti tāpat.

Manu māti? Kāds tam sakars ar manu māti?

Megij, beidz...

Man ir bail, Mo.

Megij, es par tevi parūpēšos.

Es to vienmēr esmu darījis, un tā būs vienmēr.

Vismaz pasaki, kurp mēs braucam.

Mēs braucam uz Itāliju.

Tur dzīvo tava tante. Mums tur noteikti jānokļūst, skaidrs?

Lūdzu, Megij. Vairs nekādu jautājumu.

PAT NEDOMĀ VELTI TĒRĒT MANU LAIKU. EJ PROM!

Vai mana tante ir draudzīga?

Tev viņa patiks.

Vai jūs varētu beigt zvanīt pie durvīm?!

Pēc kāda laika. Viņai pie tevis jāpierod.

Pareizi.

Ko vajag?

Elinora...

Pie Tomasa Hārdija piemiņas!

Priecājos, ka beidzot esi atgriezies šeit, Mortimer.

Manas nabaga grāmatas atrodas šausmīgā stāvoklī.

Neuztraucies. Es par tām parūpēšos.

Nespēlējies ar ēdienu, bērniņ. Tu vairs neesi zīdainis.

Paskaties uz viņu. Viņa ir tikpat caurspīdīga kā ziepju burbulis.

Viņa man ļoti atgādina viņas māti.

Ne tikai tad, kad viņa atver muti, ja viņa to vispār dara. Runājot par...

Mēs no viņas neesam saņēmuši nekādas ziņas, ja to tu domāji.

Labi, tas nekas.

Arī es uzaugu bez mātes. Tāpēc neesmu sliktāka par pārējiem.

Mana māte reiz devās uz safari, un tā arī nekad neatgriezās.

Visas mūsu ģimenes sievietes to vien dara, kā meklē piedzīvojumus.

Tikai es nē, man šeit patīk.

Bet tava māte...

Viņa gribēja ko īstu.

Mana mamma gribēja mani.

Reiz viņa pazuda, neko nepaskaidrojot.

Vai to jūs saucat par piedzīvojumu? - Nē, to es saucu par pamešanu.

Malacis, Elinora.

Tu zini, ka man ir taisnība.

Mamma mūs nepameta.

Nē, protams, nē.

Kas ar viņu patiesībā notika?

Es vairs neesmu bērns. Es jau esmu pieaugusi.

Gandrīz.

Pietiekami, lai uzzinātu, kas ir noticis manā dzīvē.

Domā, ka neesmu pamanījusi, ka nemācos parastā skolā?

Un kāpēc mēs vienmēr ceļojam no vienas vietas uz citu?

Visus šos gadus tu meklēji mammu.

Un tā grāmata, es tikai nesaprotu, kā abas šīs lietas ir...

Megij...

Tev man kaut kas jāsaka.

Es reizēm par viņu rakstu. - Tiešām?

Jā, es izdomāju stāstus...

Tu izdomā stāstus? Megij, tu zini, ka nevēlos, lai tu to dari.

Bet man tas ir jādara.

Jūtos tā, it kā vārdi spētu viņu atvest pie manis.

Jā.

Rakstītais vārds...

Tam ir liels spēks.

Tev jāuzmanās.

Vai domā, ka reiz mēs viņu vēl satiksim?

Es ceru, Megij.

Es ceru.

Atkāpies no tā plaukta! Paej no tā nost!

Ko tu šeit dari? Šī vieta nav domāta bērniem.

Man likās, ka tev tas bija skaidrs. Nāc, ārā!

Piedod, es tikai meklēju kādu grāmatu, ko palasīt.

Vai tas ir tavs deguna nospiedums?

Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik vērtīgs ir šis manuskripts?

Jā, es zinu.

Ak, tu zini, vai ne?

Tā ir persiešu grāmata, vai ne?

Es to varu pateikt pēc attēliem...

...rozā un zilajām līnijām uz zelta fona.

Vai tas varētu būt saglabājies no 12. gadsimta beigām?

Ak kungs, kāda viszine!

Tas ir skaists.