Invasion

Cilvēce ir sakāvusi ienaidnieku.

Ienaidnieks ir iznīcināts

visur pasaulē.

Un lielākais brīnums ir tas,

ka šo uzvaru mums atnesa Japāna.

Japāna panāca pasaules uzvaru pār iebrucējiem.

Kādā dzimšanas dienā mēs Hinatai uzdāvinājām...

magnētisko kompasu.

Šķiet, viņai bija

kādi četri gadi.

Viņai tas kompass ļoti patika.

Uz pārējām rotaļlietām vairs pat neskatījās.

Mēs viņu vedām uz parku,

un viņa ņēma kompasu līdzi.

Bultiņa rādīja uz ziemeļiem,

un viņa gāja tajā virzienā,

turot rokā savu mazo kompasu.

Viņa gribēja zināt,

no kurienes nāk spēks, kas pievelk adatu.

Tas pievilka arī Hinatu.

Elpo! Ei, skaties uz mani! Skaties uz mani! Kaspar!

Viss kārtībā, draudziņ.

Ārstu! Ārstu! Ārstu!

Daktere, pārbaudiet viņu! Pārbaudiet!

- Dariet, kas jādara! - Kas notika?

Uzturiet viņa sirdsdarbību!

Viņš elpo.

Uzmanīgi. Liekam viņu iekšā.

Viss būs labi.

Ko tas nozīmē?

Ko tas nozīmē?

- Nekā nav. - Pie velna "neko"! Vēlreiz!

- Tā nav pārbaude, ko... - Teicu: vēlreiz!

- Nekādas reaktivitātes. - Velns!

Viņš elpo.

Labi.

- Viņš elpo. Vēlreiz! - Labi.

Nu taču!

Viņa EEG ir plakana.

Viņš vairs neelpo, to dara mašīna.

Man žēl.

Plaša smadzeņu trauma no garozas līdz stumbram.

Viņa sirds apstājās, smadzenēm nepieplūda skābeklis,

izraisot masveida šūnu nāvi.

Smadzeņu šūnas ir līdzīgas mums.

Tās nomirst un nekad vairs neatgriežas.

Man žēl.

Viņš ir zaudējis visas.

- Tātad... - Viņš ir miris.

Bēdz, Anīša!

Bēdz, Anīša! Bēdz!

Tu redzēji, kur aizgāja tētis?

Jūsu tētis...

Viņi viņu nošāva.

Viņš ir miris.

Tad pasaki to!

Nē.

Viņš slēpjas.

Ja pagaidīsim...

Nē, mīļā.

Tavs tētis...

Viņu aizveda slikts cilvēks.

Mamm...

pasaki viņai!

Ko tad?

Tavs tētis...

Mēs viņu pametām...

un viņi nogalināja viņu.

Bet mamma ir šeit.

Esmu šeit.

Tētis ir miris?

DEIVIDS BOVIJS CILVĒKS, KAS NOKRITA UZ ZEMES

Cilvēce ir sakāvusi ienaidnieku.

Ienaidnieks ir iznīcināts

visur pasaulē.

Viņi vairs nespēj cīnīties

un mirst uz ielām.

Un lielākais brīnums ir tas,

ka šo uzvaru mums atnesa Japāna.

LAI DZĪVO JAPĀNA! SVINAM! NEPADODIES!

Mūsu dižās nācijas pilsoņi

bija priekšgalā un sakāva ienaidnieku.

CERĪBA, SAPŅI, PATEICĪBA.

Mūsu varoņi mūžam būs...

Kur jūs ejat? Bēgat?

Vai tad tev nav ģimenes, meitēn?

- Ir. - Ir? Vai viņi zina, kur esi?

Jūs redzējāt, ko viņš izdarīja.

- Nē, tas nebija viņš. - Jūs redzējāt.

Viņš tos apturēja.

Viņus apturēja atombumbas. Nevis džedu muļķības.

- Kas ar viņu notika? Kas tas bija? - Tā bija lēkme. Lēkme!

Jūs redzējāt!

Paklau, es tur iekšā redzēju, ka viņš ir miris. Ja?

Viņš vēl ir dzīvs. Un jūs...

Es to neskatīšos.

Esmu to darījis.

Es to neskatīšos.

Es turēju...

Es turēju viņa roku, kad viņu atvienoja no ierīcēm.

Kad viņi to izdarīja...

Es nevarēju viņu glābt.

Viņu nevar glābt.

Saproti?

Jūs centāties.

Tev te ir ģimene?

Te strādā mana mamma.

Tev vajadzētu viņu uzmeklēt.

Man viss ir labi.

Ejiet!

Pagaidiet!

Šis ir mans.

Tas ir jūsu.

Ja jūs tiešām neticat, ka to paveica viņš...

paskatieties!

Ņemiet!

Jā!

"MUMS IZDEVĀS"

Sveiks, kareivi! Ei, ei! Johaidī, varonis!

Ei, nobildējies ar mums, labi?

Man nav telefona. Nobildēsi?

Johaidī! Varonis, pareizi?

Jā!

Ei! Parādi bildi! Parādi bildi!

Labi. Parādi! Parādi!

Jā!

Vācies malā!

Nost no ceļa!

O, jā.

TELEFONS

Īpašo operāciju komandieris Trevante Kols, operatīvā grupa Saxo .

Es tikai gribu tikt lidmašīnā, lai atgrieztos ASV.

Jā, ser.

Labi. Jā, labi.

Velns!

Nevajadzēja iet prom no ceļa.

Es zinu, kas mums jādara.

Tur ir pārtika un karavīri, un...

Cilvēki.

Cilvēki var mums palīdzēt.

Uz kurieni mēs vispār ejam?

Mamm!

Esmu izsalkusi.

Arī es esmu izsalkusi, mīlulīt.

Te neviena nav.

Tā ir par lielu.

Tā ir silta.

Tu izaugsi.

Video plūst straumēm no visas pasaules.

Par to vēsta visas ziņu aģentūras.

Notiek svinības un atkalapvienošanās.

Cilvēki nāk laukā no patvertnēm,

jo naidīgie citplanētieši ir sakauti burtiski vienas nakts laikā -

gandrīz tikpat ātri, kā ieradās.

UZVARAS SVINĪBAS VISĀ PASAULĒ

Ļaudis skatās debesīs un redz uzvaru.

Šodien šo vārdu skandē visi.

-Un šādas svinības... - Ko mēs darām?

Ko mēs darām?

- Mēs varam doties mājās. - Nē, nevaram.

Varam gan. Paskaties uz visiem!

Kāpēc mēs esam šeit?

Ko mēs darām?

Mēs izdzīvojam.

Kāpēc?

Mammīt?

- Kas tas ir? - Televīzija.

Ko tur rāda?

Neko.

Vai jūs runājat par tēti?

- Nē, nē. Mēs runājām par... - Izdzīvošanu.

Mamma stāsta, kāpēc mēs slēpjamies no cilvēkiem.

Kāpēc mēs slēpjamies?

Tāpēc, ka dažreiz, kad liekas, ka viss ir mierīgi, jauki un droši,

un ir sajūta, ka tam var uzticēties,

tieši tad...

Cilvēkam ir iekšējā balss.

Vienmēr klātesoša.

Dažreiz tā ir ļoti, ļoti klusa, bet tajā ir jāieklausās.

Jo tā iekšējā balss ir vienīgais, kam var uzticēties.

Un mana balss man saka:

"Vēl ne. Vēl ne."

Vai saprotat?

Vai tagad mēs dzīvojam te?

Nē, mēs te nedzīvojam.

Varam te pārlaist šo nakti.

Tad kur mēs dzīvojam?

Nekur.

Jo nav droši.

Jo mammas balss tā saka.

Gribi būt kur citur, bez manis?

Es tevi nepametīšu. Nekad.

Un tu nepametīsi mani.

Tu nekad nebūsi šķirts no manis. Es to nepieļaušu.

Jebkur, kur mēs esam kopā, ir mājas.

Šovakar mājas ir šeit. Ja?

Ņem!

Ej uzklāj gultu!

Tu viņu nemeklēji.

Es viņu neredzēju.