The Witches

Nu labi.

Kur mēs palikām?

Jā, tā gan. Tagad atceros.

"Piezīme par raganām".

Redziet, ar viņām ir tā.

Viņas ir īstas!

Raganas ir tikpat īstas kā skabarga acī.

Tas ir pirmais, kas ir jāzina.

Otrais, kas ir jāzina,

viņas ir šeit!

Un dzīvo mūsu vidū,

blakus mums, cilvēkiem.

Katrā lielpilsētā, katrā mazpilsētā.

Lai jūs zinātu,

ragana var dzīvot blakus jums šai pašā brīdī.

Viņas ir visur!

Ragana var būt medmāsa

vai jūsu skolotāja,

un jūs varat derēt uz savu jauko dupsīti,

ka vecā, draudzīgā dāma autobusā,

kas piedāvā gardu sāļo karameli, ir ragana.

Un lūk, svarīgākais.

Vissvarīgākais.

Raganas ienīst bērnus!

Ragana pavada laiku, izdomājot veidus, kā iznīcināt bērnus.

Viņa par to vien domā.

"Kā es šo briesmīgo bērnu saspiedīšu?"

Ragana gūst tādu pašu baudu no bērna saspiešanas

kā tu no tā, ka apēd bļodu ar saldējumu, kam virsū karameļu sīrups,

putukrējums, sasmalcināti rieksti un vēl ķirsis.

Mans stāsts sākas 1968. gada pēdējā mēnesī.

Ticat vai ne, reiz biju mazs zēns.

Zēns, kuram bija māte un tēvs.

Mēs dzīvojām Čikāgā.

Un Ziemassvētkos tur daudz snieg.

Sniegs ir viltīgs, tas ir slīdīgs.

Pa priekšējām durvīm! Šeit!

Mammu?

Es biju piesprādzējies.

Tēti?

Mamma!

Mamma ar tēti nebija.

Mamma! Tēti!

Mamma! Tēti!

Jādabū tevi laukā no šejienes.

Astotajos Ziemassvētkos es zaudēju savu mammu un tēti.

Mans mīļais bērns.

Vecmāmiņ.

Vecmāmiņa ir šeit.

Tev viss būs labi.

Ļauj man tevi aplūkot.

Es tevi vedīšu prom.

Es sakrāmēju tavas mantas, vedīšu tevi mājās.

Mājās? Uz manām mājām?

Nē, mīļais.

Uz manām mājām.

DEMOPOLISA ALABAMA

Vai vajag palīdzēt ienest mantas, māsa?

Nē, paldies, Redžinald.

Tu jau tā palīdzēji.

Satikt tevi autoostā bija brīnums.

Pateicos par palīdzību.

Ar prieku.

Tiksimies svētdien baznīcā?

Tu jau zini, ka tiksimies.

Priecājos iepazīties, jaunais cilvēk.

Esi sveicināts Demopolisā.

-Paldies, Redžij. -Māsa.

Pagaidi.

Novelc kurpes, pirms kāp uz mana labā paklāja.

Vecmāmiņa bija mammas mamma.

Stingra sieviete ar plašu sirdi.

Viņa nevilcinātos iedunkāt, ja būtu pelnījis,

vai apskaut, ja ir vajadzība.

Es domāju,

ka te tev būs ērti.

Mammas vecajā istabā.

Iekārtosim te visu rīt.

Es uztaisīšu karsto šokolādi.

Gribēsi?

Tik un tā uztaisīšu,

ja nu tu pārdomāsi.

Augstākā temperatūra būs 23 grādi.

Jaunekli, kas tev kaiš?

Sēdi viens pats istabā. Laukā ir skaists laiks.

Gribi kaut ko apēst?

Uzcepu vistas spārniņus.

Neviens no tiem nespēj atteikties, es ielikšu tev šķīvī.

Ja ir sajūta, ka nevari tā turpināt

Jo cerība ir zudusi

Un dzīve pilna sajukuma

Bet laime tikai ilūzija

Un pasaule visapkārt brūk

Mīļais

Sniedz roku

Sniedz roku man.

Sniedz roku man

Sniedz roku.

Nāc, mīļais. Nāc.

Sniedz roku man

Es būšu te

Ar mīlestību, kas dos patvērumu

Ko tu gaidi?

Nav apetītes.

Nevēlos velti šķiest visu labo ēdienu.

Tu domā, ka man tevi būtu jāžēlo?

Es tā nedomāju.

Vai es jūtos slikti? Jā. Bet man nav žēl.

Dažreiz tas Kungs mūs māca veidos,

ko mēs nespējam novērtēt.

Bet tas nenozīmē, ka mums nav jāmācās.

Paskaties.

Šī bija mana meitiņa.

Es atdotu visu, lai viņa būtu šeit.

Bet Dievs paredzējis viņai citu plānu.

Nav nozīmes, vai man tas šķiet taisnīgs vai ne.

Dažreiz dzīve nav taisnīga.

Smaga dzīves mācība,

un lielai daļai cilvēku tas nav jāapgūst tik agrā vecumā.

Bet tev ir.

Dzirdi mani?

Lūdzu, mīļais, uzēd kaut ko.

Tev garšo kūkas?

Kukurūzas maize ir kā kūka.

Aiziet. Pagaršo to.

Kā viņu sauc?

Tā ir viņa.

Tu vari izdomāt viņai vārdu.

Vai esi izdomājis pelei vārdu?

Pasaki man. Neatstāj mani neziņā.

Eizija.

Leizija?

Tā pele ir enerǵijas pārpilna.

Visu laiku skrien tajā ritenī.

Ne jau "leizija", bet Deizija.

"Deizija". Ak tā!

Man patīk.

Ideāli piemērots vārds viņai.

Aizver acis, mīļum.

Ir tavā varā Darīt, ko vēlies darīt

Nevaru pateikt, uz ko iespaidu atstāt

Tas ir tavā varā

Darīt, ko vēlies darīt

Nevaru pateikt, uz ko iespaidu atstāt

Un kaut kā viņai izdevās.

Pamazām,

pakāpeniski

viņa mani atbrīvoja no skumjām.

Tev vajag mīlestību

Tikpat ļoti, cik man

Lai arī mana tumsa bija izplēnējusi,

tuvumā parādījās cita tumša ēna.

Ļoti tuvu.

Es to nezināju, bet drīzumā satiku pirmo raganu.

Nolādēts.

Labi

Kungs sniedz žēlastību!

Reimond.

Reimond.

Vai tad šie ir svaigi?

-Bet tos tikko atveda. -Kad? Pagājušajā gadā?

Paskaties, cik tie dzelteni.

Un brūni punktiņi pie malām.

Es netērēšu grauzdētu bekonu

uz šīm vītušām nezālēm.

Vai vari atnest svaigus zaļumus, lūdzu?

Jā, kundze. Paskatīšos, kas mums ir noliktavā.

Dari tā.

Vecmāmiņ, vai varu nopirkt naglas, lai uztaisītu Deizijai māju?

Šīs nav cinkotas.

Jāizmanto cinkotas naglas, lai neierūsētu.

Bet cinkotas ir par 35 centiem dārgākas.

-Drošība pirmajā vietā. -Jā, kundze.

Ja sadursies uz rūsējušas naglas, var dabūt stingumkrampjus.

Jā, kundze.

Tad man būtu jāskalo tava sistēma

ar mencu aknu eļļu, ķiploku sulu, Tabasko mērci.

Tu taču to negribētu, vai ne?

Nē, kundze.

Labi. Atceries, drošība pirmajā vietā.

Vecmāmiņa zināja, kā ārstēt dažādas kaites.

Apguva no savas vecmāmiņas, kā lietot zālītes un mikstūras,

un buramvārdus, lai slimie izveseļotos.

Alabamā vecmāmiņa pazīstama kā dziedniece.

Cinkotas.

Puika.

Puika.

Vai tev garšo saldumi?

Viņa ir pieradināta.

Ļoti jauka.

Nobučo viņu.

Jaunais cilvēk.

Ja gribi tās naglas, tad ātrāk.

Jā, Reimond, daudz labāk.

-Vecmāmiņ, man tev kas jāstāsta! -Ne tagad, dēls.

-Bet, vecmāmiņ... -Man šķita, ka vēlies tās naglas.

Aizmirsti. Ejam prom.

Jā.

Vienkārši ejam.

Ei.