Daughter from Danang

Sveiki!

Sveika, Džesika!

Atsūtīsi Džeksona failu? Manā e-pastā nav.

Šovakar jāizskata.

Labi, sarunāts. Paldies. Līdz rītam!

Ko tev te vajag?

Jāaprunājas.

Tu nevari te nākt bez brīdinājuma.

Zvanīju neskaitāmas reizes, bet tu neatbildi.

Kas vainas?

-Nikolass. -Kaut kas noticis?

Jā.

Nu, stāsti.

Šopēcpusdien mani izsauca.

Skola. Tikko. Pie direktora.

Lai viņš paskaidro, kas notiek.

Tad arī es uzzināju.

Nikolass nav bijis skolā gandrīz mēnesi.

Ko?

Es tev stāstu... Viņš izlicies nedēļām ilgi.

-Katru rītu... -Ko tu runā?

-Es tev skaidroju. -Pagaidi.

Viņš nav bijis skolā gandrīz mēnesi, bet tu neko nemanīji?

Viņš izgāja no mājas ar somu un visu pārējo,

it kā nekas nebūtu noticis. Tikai negāja uz skolu.

-Un skola vienkārši... -Viņi...

Esot sūtījuši man elektroniskās vēstules, bet es neesmu tās saņēmusi.

Ko viņš darīja? Visu dienu! Kur gāja?

Es nezinu. Nav ne jausmas.

Viņš man gandrīz neatbild.

Beta...

Piedod, Keita atnākusi aprunāties par Nikolasu.

Tikko uzzinājām, ka viņš mēnesi nav bijis skolā.

Ne tikai tas, Pīter.

Ar viņu nav labi.

Tev jāaprunājas ar viņu. Es vairs nezinu, ko darīt.

Viņam tevi vajag, Pīter. Tu nevari viņu pamest.

Es viņu nepametu. Kāpēc tu tā runā?

Labi.

Paklau, viendien...

es viņam lūdzu...

pat neatceros, ko - aiznest šķīvi vai ko tādu, bet...

viņš vienkārši skatījās uz mani...

ar...

ar tādu naidu.

Es domāju, ka viņš tūliņ...

Ko?

Viņš mani biedē, skaidrs.

Labi, es...

Es rīt pie viņa aiziešu. Dienas beigās iegriezīšos.

Paldies.

Esam izpētījuši viņu ilgtspējas politiku

un domājam, ka šī uzņēmuma iegāde saskanēs ar mūsu zaļo stratēģiju.

Viņu lieliskie vides, sociālie un pārvaldes rādītāji

dos lielu labumu mums.

Domājam, ka apvienošanās vairos gan viņu, gan mūsu labo slavu.

Lieliski. Domāju, ka esmu ieguvis visu informāciju.

Piezvanīšu Džefrijam, lai rīkojas.

-Ideāli. -Lieliski.

Paldies.

Lūdzu.

Piezvanīšu, kad tas būs nokārtots.

-Pateicos. -Lieliski.

Paldies.

Durvis aizveras.

Paldies.

Nāc, puika!

Sveiks!

Ko tev te vajag?

Drīkstu? Varbūt iztraucēju?

Kā tev iet?

Normāli.

Paklau, es atnācu, jo gribēju...

Gribēju aprunāties ar tevi. Ir brītiņš?

Jā.

Mamma stāstīja, ka tu neej uz skolu.

Kas notiek?

Nekas.

Es saprotu, ka tev pašlaik ir grūti un tu dusmojies uz mani,

bet tas nav iemesls, lai mēs vairs nesarunātos.

Kāpēc tu vairs neej uz skolu?

Nezinu.

Tu nezini?

Tu nedrīksti nolemt un vairs neiet.

Tas nav variants.

Tev ir grūtības?

Kāpēc tu pūt?

Tāpat vien.

Kaut kādam iemeslam jābūt. Pastāsti.

Negribu par to runāt.

Es nevaru tev palīdzēt, ja tu man neko nestāsti.

Ko tu augām dienām darīji? Kur tu gāji?

Es staigāju.

Staigāji? Viens?

Jā.

Kāpēc, Nikolas?

Tev tas šķiet pieņemami? Tuvojas taču pārbaudes darbi.

Tu saproti, ka tevi grib izslēgt no skolas?

Klau.

Mammas mērs ir pilns. Saproti?

Grib sūtīt tevi uz internātskolu.

-Vai tu to gribi? -Nē.

Tad tev kaut kas jādara. Tā nedrīkst turpināties.

Es netieku ar to galā.

Kāpēc tu tā saki? Skolā kaut kas ir noticis?

Nē.

Ārpus skolas?

Paklau, mēs varam izrunāties. Vienkārši...

Ne jau tas.

Vienkārši...

Jā?

Es neprotu izstāstīt.

Stāsti saviem vārdiem.

Dzīve.

Tā mani nospiež.

Kas tevi neapmierina?

Es nezinu.

Gribu, lai kaut kas mainās, bet nezinu, kas.

Tāpēc reizēm sev saku, ka varbūt...

Izstāsti man.

Es gribētu dzīvot pie tevis.

-Pie manis? -Mēs ar mammu...

Mēs nesaprotamies.

Viņa vairs nespēj mani izturēt. Es to zinu.

Un šeit...

man uzmācas pārāk daudz drūmu domu.

Es gribu dzīvot kopā ar savu brālīti.

Jā...

Internātskolā es sajukušu prātā.

-Skaidrs, ka ne. -Sajukšu gan, tici man.

Man šķiet, ka galva sprāgst pušu.

Panāc šurp.

Reizēm man šķiet, ka jūku prātā, tēt.

Ko tu runā?

Es tev saku. Nesaprotu, kas ar mani notiek.

Beidz. Nebēdājies, mīļais.

Mēs tiksim galā.

Tici man.

Sveiki! Esat piezvanījuši Keitai. Atstājiet ziņu.

Sveika! Te es. Tikko runāju ar viņu.

Atzvanīsi man? Paldies.

Kāpēc tu to uztver tā?

Kā uztveru?

Viņš varētu dzīvot gala istabā.

Un skola?

Kaut ko izdomāsim.

Jābūt taču kādai skolai, kas uzņems semestra vidū, vai ne?

Jā, noteikti. Bez šaubām.

Tu viņu pazīsti tikai divus gadus.

Un es redzu, ka...

Zinu, ka tev viņš nepatīk

pēc visa, kas noticis, bet agrāk viņš tāds nebija.

Bērnībā viņš bija tik...

Bet šodien es pamanīju...

es nezinu, pēdas.

Pēdas? Tu domā...

Rētas uz rokas.

Tas mani ļoti satrauca...

Viņš ir mans dēliņš.

Klau...

Zini, tā ir, tev taisnība.

Es jūtos vainīgs.

Nedrīkstu izlikties, ka neesmu par to atbildīgs.

Es aizgāju, Beta.

-Es aizgāju. -Tu neesi vainīgs, ka viņš ir nevesels.

Viņam pašlaik ir grūti.

Šķiet, man nav izejas.

Es nedrīkstu viņu pamest.

Labi, es saprotu.

Neuztraucies. Es saprotu.

Tev būtu jāaprunājas ar ārstu par tām rētām.

Es zinu.

Hei, tad tu esi gatavs?

Jā.

-Vai tu ne... -Paldies, nē.

-Tātad... -Jā.

Atceries, ka tu jebkurā laikā vari...

Es zinu. Paldies, mammu.

Jebkurā laikā, jo...

Nedomā, ka tas ir tāpēc...

Es zinu.

Es tevi saprotu. Neuztraucies.

Labi.

Klau...

Piezvani man.

Pagaidi.

-Gandrīz aizmirsu. -Ko?

Banānmaize.

Paldies, mammu.

Mīlu tevi.

Tev ir viss, ko vajag?

Jā.

Atradi dvieli, ko Beta bija nolikusi?

Jā.

Skaidrs, labi. Tad nu atstāšu tevi.

Iešu gulēt.

Priecājos, ka esi šeit.

Es ilgojos pēc tavas sabiedrības.

Un Beta? Viņa tiešām neiebilst pret manu pārcelšanos?

Skaidrs, ka ne, Nikolas.