Moving On (남매의 여름밤)

Es ilgošos pēc tevis.

Negribas, bet jābrauc.

Es tevi ļoti mīlu.

Tu dzersi zāles, mīlulīt?

Nedomā vienkārši sakošļāt un izspļaut.

Neticami, ka brauc, mammu, jo tev tā nepatīk lidot.

Jā, tas ir svarīgi.

Paldies, ka pieņēmi viņu.

Protams. Tāds mīļums.

-Bērni, sasveicinieties ar vecmammu. -Runāju pa telefonu!

Dzeltenās tabletes divreiz dienā, zilās vienreiz.

Zinu. Tu taču iedevi sarakstu.

Jā, zinu, bet...

Un šīs ir viņa mantiņas.

Viņš guļ kopā ar Pelītes kungu.

Ja tūliņ pat nenāksiet šurp,

noskalošu jūsu telefonus podā!

Negribu viņus redzēt. Gribēju teikt, ka negribu traucēt.

Saprotu, ka aizņemti.

Un neklaigā tik daudz. Nesatrauc viņu.

-Mammu. -Viņš jau ir... pārbijies.

-Neizskatās satraucies. -Sveika, vecmamm!

Sveiks, Tomij!

Kas ir nomiris?

Ļoti, ļoti sena draudzene.

Paspēlējies kādreiz ar Dešilu.

Varbūt.

Labi.

Ja kaut kas notiks, zini, ka es tevi mīlu, Dešil.

Jā, māmiņa tevi mīl, un par tevi parūpēsies.

Labi, mamma, nepārspīlē. Labi? Lidot ir ļoti droši.

Pavisam drīz būsi atpakaļ.

Nekas nenotiks.

-Klēra. -Elij.

Priecājos, ka atbrauci.

-Paldies, ka paziņoji. -Kā citādi.

Mamma ilgojās pēc tevis. Viņa tevi ļoti mīlēja.

Es mīlēju viņu.

Beidziet. Es visu redzu.

-Nu jau trīs. -Vari iedomāties?

Beidziet!

Tētis priecāsies, ka atbrauci. Viņam tas ir svarīgi.

Bijām pazīstamas 51 gadu. Piecdesmit vienu gadu.

Viņa bija brīnišķīga sieviete.

Brīnišķīga.

Par godu Džoisai uzvilku augstpapēžu kurpes.

Viņai bija kolosālas kājas, vienmēr patika tās izrādīt.

Jā. Viņai bija vislabākās kājas.

Klēra! Tu tomēr atbrauci.

Viņai tas daudz nozīmētu.

Šī ir Klēra, viena no Džoisas senākajām draudzenēm.

Viņas kopā studēja.

Klēra tagad dzīvo Ohaio.

-Jūtam līdzi tavās bēdās. -Sirsnīgs paldies, dārgā.

Piezvani un atnāc vakariņās.

Paldies, noteikti.

Mēs tevi mīlam.

Ak Klēra.

Hauard, es tevi nogalināšu.

Viņas vairs nav, un tas viņu vairs nesāpinās,

tāpēc es tevi nogalināšu.

Šajā nedēļas nogalē.

Es to izdarīšu šajā nogalē.

Hauard. Ak, mīļais Hauard.

Sveika, sveika!

-Mīļais cilvēk. -Jā.

Bezgalīgi jūtu līdzi.

It kā šķiet, ka pie tā var pierast.

Pierast pie domas par zaudējumu.

Kamēr tas ir tālu pie apvāršņa.

Atgādina kadru "Arābijas Lorensā".

Mazais punktiņš, kas nāk arvien tuvāk un tuvāk.

Es daudz esmu iemācījies.

Stipri esmu mainījies.

Esmu iemācījies pacietību, pazemību.

Man ir iegaršojusies late.

Daudzi zina,

ka Džoisa dievināja pēcpusdienas lati

un pieradināja pie tās arī mani.

Reizēm šķiet, ka joprojām dzirdu viņas balsi:

"Hauij, aizbrauksi uz kafejnīcu pēc lates?"

Es iepazinos ar Džoisu Ņujorkā.

Mēs apprecējāmies

septiņus mēnešus pēc iepazīšanās.

Un es neko nenožēloju.

Neko.

Dārgā, no visas sirds vēlos tev pateikt...

Nepareizā ieeja?

Uz durvīm bija uzraksts "Kapela".

Hauard.

Es pārtraucu tavu bēru runu?

-Vai dieniņ, piedod. -Nekas, Evlin.

Nekas. Lūdzu. Šī ir Evlina.

Ticiet vai ne, bet Evlina un Džoisa koledžā dzīvoja vienā istabiņā.

Kāpēc lai viņi neticētu?

Tikai tāds izteiciens.

Es biju tualetē. Tur ir tādi līkloči.

-Sapratu. -Labirints.

Jā.

Skaista bilde. Varbūt par daudz sterila.

Ko?

Viņa izskatās mīlīga,

bet Džoisa nekad nav bijusi mīlīga.

Viņa bija spridzīga.

Spridzīga?

Evlin, vai tu negribētu apsēsties? Lūdzu.

Es saku atvadu runu sievai.

Mirusi mana sieva, ar kuru nodzīvoju 51 gadu!

Es saprotu.

Mirusi mana draudzene, kuru pazinu 60 gadus.

Ko tu teiksi par to?

Iespaidīgi, vai ne?

Labi, turpini.

Tu teici, ka neko nenožēlo,

dārgā Džoisa, no visas sirds...

Jā.

Gribēju teikt,

ka apbrīnoju tavu drosmi cīņā ar šo briesmīgo slimību.

Evlina.

Evij.

-Tā esmu es, Klēra. -Sveika, Klēra! Es tevi pazinu.

Visas skrūvītes vēl nav izkritušas. Un akla arī neesmu.

Sēdies. Es tevi aizvedīšu.

Tev ir auto vadīšanas tiesības?

Jā, ir. Pirms diviem mēnešiem nokārtoju eksāmenu.

Sekmīgi? Vai arī uzpirki instruktoru?

Nevajadzēja. Esmu lieliska autovadītāja.

Es vairāk uzticos autobusam.

Sēdies. Vajag aprunāties.

Par ko?

Par ko tev vajag aprunāties?

-Nu taču, kusties! -Lēnām pār tiltu!

Kas tie par cilvēkiem, kas taurē kapsētā?

Brauc garām! Vieta ir! Brauc!

-Kretīns. -Stulbene!

Sēdies, Evij! Jāaprunājas.

Es viņam pateicu.

Ko tu viņam pateici?

Pateicu, ka šajā nedēļas nogalē nogalināšu viņu.

Es to neģēli nogalināšu.

Brītiņu varētu papļāpāt.

Tu nevienu nenogalināsi.

-Nogalināšu. -Idejas tev allaž bijušas kā mājas,

bet ar īstenošanu gan pašvaki.

Nav taisnība.

Atceries, kā naktī gribēji iet

un uzkrāsot uz studentu biedrības nama vagīnu?

To gan es neatceros.

Nedēļām par to runāji.

Grasījies to izdarīt pirms absolventu salidojuma.

Bez jokiem. Kas notika?

Nekas. Nekas nenotika. Tu to neizdarīji.

Un toreiz, kad grasījies kļūt par salondziedātāju?

Vai braukt uz Peru?

Vēl varu paspēt.

Vai tu vēl spēlē?

Protams, spēlēju.

Es būtu pagalam bez sava čella. Pavisam pagalam.

Tad jau labi.

Es aizgāju no orķestra.

Tagad spēlēju dažos ansambļos.

Vienā spēlē tikai laikmetīgos komponistus.

Otrā tikai Bahu.

Tev vēl ir tā jaukā mājiņa?

Brīnišķīgi, brīnišķīgi.

Varbūt tu varētu man palīdzēt.

Ko? Nogalināt viņu?

Ir tāds nieks, ko sauc par cietumu.

Paciemoties var, bet tur dzīvot negribētos.

Un neaizmirsīsim mūsu skaisto, laipno, laimīgo draudzeni,

kuras bērēs šodien bijām.

Esmu domājusi par viņu.

Man viņas laime bija svarīgāka par manu,

par manu veselo saprātu.

Viņa tev nelūdza neko darīt.

Un es tev ieteicu vērsties policijā.

Jā, ieteici. Neviens man neticētu.

Tajā laikā?

"Kāpēc bijāt tajā mājā viena?

Jūs zinājāt, ka draudzene aizbraukusi.

Kāpēc palikāt labākās draudzenes mājā

viena ar viņas vīru?"

Labākā draudzene? Domāju, ka tolaik tā biju es.

Abas bijāt manas labākās draudzenes.

Es tevi tikai kacinu.

Es izpostītu viņas dzīvi, ja vērstos policijā.

To mēs vairs neuzzināsim.

Varbūt viņas dzīve kļūtu labāka.

Tātad...

kāds ir plāns?

Es viņu nošaušu.

Nopirkšu pistoli un paņemšu līdzi uz bēru mielastu.

Nāksi līdzi?

Protams, Rētainā Seja. Būs jautri.

Labi.

AMERIKĀŅU IEROČI

-Labdien! -Labdien!

Es gribētu nopirkt pistoli.

Vēlams ne pārāk smagu.

Varbūt ar klusinātāju.