Georgetown

Šis stāsts nekādā gadījumā nepretendē uz patiesību.

Tomēr tā pamatā ir patiesi notikumi.

NE VISS IR ZELTS, KAS SPĪD

Tātad pirmā reize?

-Jūs? -Esmu pieredzējusi.

Divas vakariņas un kokteiļu vakars.

Un?

Grūti aprakstīt.

Tas vienmēr ir neaizmirstami.

Elinora Praisa no Reuters .

Teds Pārsonss.

O! Kāpēc uzreiz neteicāt? Apsveicu.

Jā, nudien.

Pateicos.

Jums šis ir svarīgs vakars.

Tā ir.

Noteikti esat ļoti laimīgs.

-Jūtu lielu atvieglojumu. -Mhm.

Un esmu pateicīgs.

Kā viņam tas izdevās?

Man nav ne jausmas.

Kā jūs pazīstat Motu?

Džordžtaunā visi pazīst Ulrihu.

Viņš mums vēstniecībā kļuvis neaizstājams.

Nē, neaizstājams nav īstais vārds.

Viņu nav iespējams ignorēt.

Iedomājieties Arābijas Lorensu ar Blackberry .

Iepriekšējā reizē sēdēju blakus Skalijam.

Viņš viņus salaulāja. Varat iedomāties?

-Pazīstat viņa sievu? -Nezināju, ka precējies.

Protams, precējies. Šī ir viņas māja.

Kur ir Elsa?

Ielūgumu saņēma Aizsardzības ministrija. Atsūtīja mani.

Es viņu nepazīstu. Kas viņš ir?

Īsti nezinu. Esot brīnumdaris.

Pāris reižu esmu saticis.

-Esat dzirdējis stāstus no Irākas? -Nē.

Divus gadus sūtīja mums ziņojumus.

Lai gan mēs tos nelūdzām.

Kaut kas pilnīgi neticams.

Beigās biju spiests pateikt: "Jūs esat jucis.

Iebāziet pakaļā savu smieklīgo plānu."

Diplomātiski, protams.

Viņi saka: "Vācu izlūkdienesta vadītājam tā nedrīkst teikt."

Atbildēju: "Šķiet, es tikko pateicu."

Paklausieties, mīļie.

Ja gribat uzstādīt noklausīšanās ierīci

kādā viesnīcas numurā

vai sīka padotā mašīnā, lūdzu.

Bet Madlēnas Olbraitas vannasistabā?

Beidziet muļķoties.

Tad es devos mājās.

Visu pārdomāju.

Nākamajā dienā viņi piezvanīja un izteica piedāvājumu...

Kā mēdz teikt? No kura nevar atteikties.

Kas notika?

Varbūt nākamreiz, kad būsiet pie Madlēnas Olbraitas,

nerunājiet viņas vannasistabā neko svarīgu.

Drīkstu jūs lūgt?

Paldies.

Atvainojiet. Piedodiet, ka nobiedēju.

Jūs nenobiedējāt.

Viņa pirms vakariņām bieži nosnaužas. Nāku viņu modināt.

Atvainojiet.

Protams, būtu varējis nolīgt ēdinātāju, bet viņš visu dara pats.

Es zinu.

Piedodiet par aizkavēšanos. Sveiki.

Ulrihs solīja pamodināt agrāk.

Jā.

Domāju, ka tev jāatpūšas.

Redzat, kā viņš ar mani ucinās?

Tu zini, ka man nepatīk nokavēt kokteiļus.

Mēs visi tev piedodam,

ja vēlies atgūt nokavēto.

Tad visupirms...

Par Ulrihu un viņa brīnišķīgo sasniegumu.

Nē. Es biju tikai viens no spēlētājiem

ļoti sarežģītā spēlē. Nudien...

Paklau, es saku tostu.

Piedod.

Un par sievieti un viņas brīvību.

Par jums visiem, kas svin kopā ar mums.

Pareizi.

-Pareizi. -Priekā.

Priekā.

Ļoti silts.

Visi esam izsalkuši. Atnes zupu.

Jā, tā ir taisnība.

Mūsu darbinieci Irānā arestēja.

Jauka dāma. Precējusies.

Meita tikko sākusi iet dārziņā.

Vairākas dienas no viņas nebija ziņu,

tad saņēmām vēsti.

Viņa ir arestēta un apsūdzēta spiegošanā.

-Viņa bija spiedze? -Nē.

Mēs esam pētījumu firma. Viņa ir ekonomiste.

Pilnīgas blēņas. Tomēr jūs, Valsts departaments, neko nedarījāt.

Bijāt aizņemti ar pārmaiņām Irākā.

Mums neizdevās ne ar vienu sazināties.

Bijām pilnīgi bezpalīdzīgi, izolēti.

Tikmēr...

Paldies, Mot.

Tikmēr šī nabaga sieviete

pūst cietumā Teherānā.

Bet tad mans draugs,

bijušais vēstnieks,

ieteica man mūsu spožo namatēvu.

Dieva dēļ, Ted!

Tiklīdz es izeju, tu sāc mani apkaunot.

Nē, Ulrih. Lai viņš stāsta.

Mēs satikāmies, un viņš apsolīja to nokārtot.

Nē, nē. Es teicu, ka paskatīšos.

Un?

Un...

pēc desmit dienām viņu atbrīvoja.

To paveica viņš.

-To paveica Mots. -Kā?

Joprojām nav man izstāstījis.

Nelieciet burvju māksliniekam atklāt savus trikus.

-Lūdzu. -Nē, nē, nē. Mota kungs...

Nē, nē. Pietiek. Diezgan.

-Apsēdieties, lūdzu. -Ko?

Ceru, ka viņa jūtas labi.

Nevaru, vienkārši nevaru. Nespēju to vairs klausīties.

Mēs ēdam vakariņas.

Man nerūp vakariņas.

Es nezināju, ka būs vakariņas.

Atbraucu pie tevis, māt.

Tu teici, ka gribi pasēdēt ar mani.

Mums tas vairs neizdodas.

Es atbraucu, bet viss grozās ap viņu...

viņa svētki, viņa stulbie stāsti.

Viņš ir paveicis ko izcilu.

Jā, protams.

Paziņo, kad viņš saņems Nobela prēmiju.

-Tiksimies Stokholmā. -Neesi bērnišķīga.

Pēc visa, kas bijis,

ļauj viņam te dzīvot, tērēt naudu...

Viņš ir mans vīrs. Māja ir mūsu.

Jā, es zinu. Zinu.

Mota kungs...

Tu sodi mani.

Es sodu tevi?

Klausies,

es darīšu visu, ko vajadzēs.

Atgriezīšos Vašingtonā. Es to izdarīšu.

Pasniegšu šeit. Vai tu vari braukt uz Bostonu.

Es tev palīdzēšu, ja tikai tu, lūdzu,

lūdzu, to pārtrauksi.

Tu nesaproti.

Ej, ja negribi palikt kopā ar mums.

Tu nevarētu to izdarīt no rīta?

Jā, varētu. Bet gribētu novākt vismaz daļu.

Tad tu rosīsies līdz diviem naktī un, kāpdams augšā, pamodināsi mani.

Piedod, ja uzkopšana pēc mūsu viesībām traucē tavu mieru.

Pēc "mūsu" viesībām? Citi pat pie vārda netika.

Tas ir Amandas dēļ, vai ne?

Viņa tevi saērcināja.

Nesaprotu, kāpēc tu aicini to žultaino maitu.

Nerunā tā par manu meitu

un neuzdrošinies smēķēt manā mājā.

Skaista berete, vecīt.

Hallo?

Viņa jutās labi.

Labi paēda.

Izskatījās priecīga.

Kad pēdējoreiz runājāt ar viņu?

Pirms vakar izgāju no mājas.

Cikos tas bija?

Viņa aizgāja gulēt, es pēc pusnakts izgāju pastaigāties.

Es tā bieži daru. Viņai nepatīk...

Nepatika, ka es iekšā smēķēju.

Kad atgriezos, atradu viņu

kāpņu laukumiņā.

Un tad jūs zvanījāt 911?

Jā.

Zvanīju nekavējoties. Laikam jau cerēju...

Cik veca ir jūsu sieva, Mota kungs?

Viņai bija 91 gads.

Mums visiem tagad jābūt stipriem.

Zinu, ka jūs viesībās šķīrāties ar zināmu rūgtumu.

-Man ļoti... -Tam tagad nav nozīmes.

Apspriedīsim bēres?

Es gribu, lai viņu apglabā Ārlingtonas kapsētā.

Es gribu, lai viņa guļ blakus manam tēvam.

Jā.

Es domāju, ka Ārlingtona viņai daudz nozīmētu.

Kāpēc?

Bet es, protams, jūs pilnīgi saprotu.

Tas nav viss.

Mums jāapspriež,

kas notiks ar māju, mātes dokumentiem un viņas īpašumu.

Viss jau ir nokārtots.

Es drīz sazināšos ar jums.

Vēl būs laiks asarām un piemiņai,

es apsolu.

Bet tagad jāizdara svarīgs darbs.

Kāds darbs?

Jāatrod un jāsauc pie atbildības

jūsu mātes un manas sievas slepkavas.