The Maze Runner

Vai te kāds ir?

Vai te kāds ir?

Ei! Ei! Palīgā!

Nokāp viņam pakaļ.

Pirmā diena, zaļknābi.

Mosties un smaidi.

Viņš izskatās pēc slauķa.

Man virtuvē noderētu palīgs.

Ei, mums ir skrējējs!

Apskaties kārtīgi.

LABIRINTA SKRĒJĒJS

Viņš ir tavā pārziņā.

Ei.

Sveiks, zaļais gurķi.

Tu taču vairs nebēgsi. Sarunāts?

Labi.

Mani sauc Albijs.

Vari pastāstīt par sevi? Kas tu esi?

No kurienes nāc? Jebko.

Nē.

Vari pateikt, kā tevi sauc?

Es neko neatceros.

Kāpēc es neko neatceros? - Nekas.

Klau, nomierinies.

Nomierinies.

Tas ir normāli.

Mums visiem tā bijis.

Atminēsies savu vārdu pēc pāris dienām.

To vienīgo viņi ļauj mums paturēt.

Kas šī ir par vietu?

Es tev parādīšu.

Šeit mēs ēdam.

Šeit mēs guļam.

Paši audzējam barību. Paši ceļam mitekli.

Mums vajadzīgo atgādā Kaste. Pārējais ir mūsu ziņā.

Kaste?

Jā. Reizi mēnesī to uzsūta augšā ar svaigu pievedumu un jaunu zaļknābi.

Šomēnes tas biji tu.

Apsveicu.

Uzsūta? Kas? Kas mūs te ir ielicis?

To mēs nezinām.

Viss kārtībā, Albij?

Zaļais gurķi, iepazīsties ar Ņūtu.

Kad manis te nav, viņš ir galvenais.

Labi, ka tu vienmēr esi te.

Pirmīt tu veici varenu jozienu.

Mirkli man likās - ir dotības kļūt par skrējēju,

līdz nogāzies uz ģīmja.

Tas bija vareni.

Paga, "par skrējēju"?

Ņūt, esi tik laipns. Aizej pēc Čaka.

Labi. - Paldies.

Piedod, ka viss tādā steigā.

Tu ieradies pavēlu, un vēl ir daudz darāmā.

Mums šovakar ieplānots kaut kas īpašs.

Jā. Tad jau redzēsi.

Ceru, ka tev nav bail no augstuma.

Kāpjam. Aiziet.

Tas ir viss, kas mums ir.

Mēs te esam smagi strādājuši.

Ja tu cienīsi šo vietu,

mēs ar tevi labi satiksim.

Kas tur ir?

Mums ir tikai trīs noteikumi.

Pirmais - līdzdarbojies.

Mums nav laika liekēžiem.

Otrais - nekad nedari pāri citiem klajumniekiem.

Bez savstarpējas uzticēšanās nekas nevar sanākt.

Un vissvarīgākais -

nekad nedodies otrpus tām sienām.

Vai saproti mani, zaļknābi?

Sveiks, Albij!

Sveiks, Čak. Kur tu biji, vecīt?

Ar mums visiem noticis viens un tas pats.

Mēs pamostamies Kastē, Albijs izrāda šejieni,

un te nu mēs esam.

Neuztraucies.

Tev jau tagad sokas labāk nekā man.

Trīs reizes pietaisīju bikses, pirms viņi izvilka mani no bedres.

Nē, nu beidz.

Čomiņ, kurp tu dodies?

Es tikai gribu apskatīties.

Vari skatīties, cik gribi, bet iekšā gan neej.

Kāpēc ne? Kas tur ir?

Es nezinu. Zinu tikai to, kas man teikts.

Un mēs nedrīkstam pamest šo vietu.

Sveiks, Čak. Jauns zaļknābis?

Kāda sajūta pēc paaugstinājuma?

Lieliska, Ben.

Es sapratu, ka neviens nedrīkst pamest šo vietu.

Es teicu - mēs nedrīkstam pamest šo vietu.

Viņi ir cits stāsts - viņi ir skrējēji. Viņi zina par labirintu vairāk nekā jebkurš.

Paga, ko?

Kas ir?

Tu nupat teici: "labirints".

Ak tā?

Jā.

Kurp tu ej? Ko tu dari?

Es tikai uzmetīšu aci.

Es teicu - nedrīksti. Neviens nepamet šo vietu, īpaši tagad.

Tas nav droši.

Labi, skaidrs, es neiešu.

Ei!

Mums jābeidz šādas tikšanās, zaļknābi.

Atsienies! - Labi! Nomierinies, nomierinies.

Neaiztiec mani! - Mierīgi!

Atslābsti.

Velns, kas jums kaiš?

Nomierinies, labi?

Nekā nebija. Pasaki, kas tur ir.

Mēģinām tevi pasargāt. - Tavā labā.

Jūs nevarat mani te turēt.

Nevaru ļaut tev aiziet. - Kāpēc?

Velns, kas tas?

Nākamreiz es ļaušu tev aiziet.

Laipni lūdzu Klajumā.

Aizdedziniet to!

Ellīga pirmā diena, zaļknābi.

Lūdzu.

Ņem uz krūts.

Ak dievs! Kas tas ir?

Es pat nezinu.

Galija recepte.

Komercnoslēpums.

Jā, viņš vienalga ir maita.

Viņš šodien izglāba tev dzīvību.

Tici man. Labirints ir bīstama vieta.

Mēs te esam slazdā, jā?

Pagaidām.

Bet...

vai redzi tos puišus?

Tur, pie ugunskura.

Viņi ir skrējēji.

Tas puisis viducī ir Minho.

Viņš ir skrējēju uzraugs.

Katru rītu, kad atveras vārti, viņi skrien iekšā labirintā,

kartē to, atceras, mēģina atrast izeju.

Cik ilgi viņi jau to meklē?

Trīs gadus.

Un viņi neko nav atraduši?

Vieglāk ir pateikt nekā izdarīt.

Klausies.

Vai dzirdi?

Tas ir labirints, tas mainās.

Tas mainās katru nakti.

Kā tas ir iespējams?

Varēsi pajautāt tiem, kuri mūs te ielikuši, ja kādreiz tos mērgļus satiksi.

Klau, patiesība ir tāda,

ka skrējēji vienīgie zina, kas tur ir.

Viņi ir stiprākie un ātrākie no mums visiem.

Un tas ir labi.

Ja pirms vārtu aizvēršanās viņi nav atpakaļ,

tad viņiem tur ir jāpaliek pa nakti.

Naktī labirintā neviens nav izdzīvojis.

Kas ar viņiem notiek?

Mēs tos saucam par bēdnešiem.

Protams, neviens, kurš tos redzējis, nav izdzīvojis, lai pastāstītu.

Bet tie tur ir.

Tā, vienam vakaram pietiks jautājumu. Ejam.

Tev ir jābūt goda viesim.

Nē, nāc. Es tev visu izrādīšu.

Nāc.

Un te ir būvnieki.

Viņiem ir zelta rokas,

bet bēniņos gan tukšums.

Tas ir Vinstons,

viņš ir gaļinieku uzraugs.

Mums ir divi medbrāļi - Klints un Džefs.

Kā iet? - Sveiks, Ņūt.

Pārsvarā vada laiku, pārsienot gaļiniekus.

Un ja nu es gribu būt skrējējs?

Vai tu klausījies? Neviens negrib būt skrējējs.

Turklāt tevi vispirms ir jāizvēlas.

Kurš izvēlas?

Ko teiksi, zaļknābi?

Parādīsi, kāda kaluma esi?

Zaļknābi! Zaļknābi!

Tā. Labi.

Noteikumi ir vienkārši, zaļknābi.

Es mēģināšu tevi izgrūst no apļa,

tu - noturēties ilgāk par piecām sekundēm.

Rāmāk ar zaļknābi.

Gatavs?

Celies augšā, puis.

Aiziet, zaļknābi. Mēs vēl neesam beiguši.

Beidz mani saukt par zaļknābi.

Beigt tevi tā saukt?

Kā tu gribi, lai tevi saucu? Par švali?

Ko teiksiet, puiši? Viņš izskatās pēc švaļa?

Celies!

Zini, es laikam palikšu pie "švaļa".

Malacis, zaļknābi!

Nav slikti zaļknābim, ko?

Tomass.

Tomass. Ei!

Tomass!

Es atceros savu vārdu. Es esmu Tomass!

Tomass!

Esi sveikts mājās, Tomas.

Labi tiki galā... Tomas.