The Curious Case of Benjamin Button

Uz ko tu skaties, Kerolain?

Uz vēju, mamm.

Stāsta, ka tuvojas viesuļvētra.

Es esmu... laivā.

Šūpojos viļņos.

Vai varu kā palīdzēt?

Lai tev būtu vieglāk.

Manu sirsniņ...

Vairs neko nevar līdzēt.

Kā ir, tā ir.

Arvien grūtāk noturēt acis vaļā.

Mute kā piebāzta ar vati.

Nevajag, Deizijas jaunkundz.

Sakasīsiet līdz asinīm.

Gribi vēI zāles, mamm?

Ārsts ļāva dot, cik vēlies.

Nevienam nav jācieš sāpes.

Draudzene stāstīja, ka viņai nesanāca atvadīties no mātes.

- Es gribēju... - Tas nekas.

Es gribēju pateikt, ka ļoti skumšu.

Kerolain.

Vai tev bail?

Māc ziņkārība.

Kas būs tālāk?

1918. gadā uzcēla dzelzceļa staciju.

Mans tēvs bija aizgājis uz atklāšanu.

Viņš stāstīja, ka tur...

spēlējis tūbu ansamblis.

Vislabākais dienvidu pulksteņmeistars

bija darinājis to brīnumaino pulksteni.

viņu sauca...

Gato kungs.

Kūkas kungs.

Viņš bija precējies ar kādu kreolieti no Evandželinas draudzes,

un viņiem bija dēls.

Gato kungs kopš dzimšanas

bija pilnīgi akls.

Kad dēls izauga, iestājās armijā.

Vecāki lūdza Dievu, lai sargā no ļauna.

Meistars darināja pulksteni mēnešiem.

Kādu dienu...

pienāca vēstule.

Gato kungs, vakarā pabeidzis darbu,

viens pats uzkāpa augšā, lai ietu gulēt.

Un viņu dēls pārradās mājās.

Viņu apbedīja ģimenes zemesgabalā,

kur viņš vienmēr gaidīja vecākus.

Kūkas kungs meistaroja savu pulksteni.

Pūlējās,

lai pabeigtu.

To rītu vēlāk ilgi atcerējās.

Tētis teica, ka visur bijuši cilvēki.

Atbraucis pat Tedijs Rūzvelts.

Tas iet atpakaļ!

Es to tādu uztaisīju,

lai atgrieztos puiši,

kuri krituši karā.

Lai atgrieztos savās fermās,

savā darbā.

Lai dzimtu bērni.

Lai dzīvotu ilgu un piepildītu mūžu.

Varbūt pārnāks mājās arī mans dēIs.

Piedodiet, ja esmu kādu aizvainojis.

Ceru, ka jums patiks mans pulkstenis.

Kūkas kungs vairs netika redzēts.

Daži stāsta, ka miris no sirdssāpēm.

Daži - ka aizbraucis jūrā.

Drīkstu piezvanīt? Aukle pieskata puiku.

Protams.

Ceru, ka neesmu tevi sarūgtinājusi.

Tu mani nespēj sarūgtināt.

Man...

Man dzīvē diez kā nav veicies.

Tur ir mana tumšā ceļasoma.

Tajā ir dienasgrāmata.

Vai šī?

Vari man palasīt priekšā?

Tu vēlētos to?

Simtiem reižu esmu mēģinājusi to lasīt.

Mammu, tā nav parasta...

Lai tikai dzirdu tavu balsi, mīļā.

Labi.

Datums: 1985. gada 4. aprīlis.

Te rakstīts "Ņūorleāna".

"Šī ir mana pēdējā griba un testaments."

"Man nav daudz ko atstāt. Tikai nedaudz mantu un nemaz naudas."

"Atstāšu šo pasauli tāpat, kā ienācu. Viens pats un bez nekā."

"Man ir tikai mans stāsts."

"Un es to pierakstu, kamēr vēI atceros."

"Mani sauc Bendžamins."

- "Bendžamins Batons." - Bendžamins Batons.

Es piedzimu neparastos apstākļos.

Bija beidzies Pirmais pasaules karš.

Un man teica, ka tajā naktī piedzimt esot liela laime.

Paldies dievam, viss beidzies!

Esam uzvarējuši karā!

Esam uzvarējuši karā!

- Ko jūs šeit darāt? - Tomas...

Liekas, viņa mirs.

Ko?

Diezgan. Visi ejiet prom no viņas.

Steidzos, cik spēju. lelas pilnas ļaužu.

Tomas.

Apsoli, ka rūpēsies par viņu.

Jā.

Viņa atdeva man savu dzīvību.

Par to es mūžam būšu viņai pateicīgs.

Batona kungs.

Tomas!

Tomas.

Tomas! Uz kurieni?

Ei! Ko jūs tur darāt?

Kas jums tur ir?

- Nāc šurp, Kvīnij. - Vetersa kungs.

Tu zini, ka man jāstrādā, un punkts.

- Uz mirklīti. - Beidz muļķoties.

Ak mirklīti.

Tik svaigs gaiss.

Tu šovakar izskaties ļoti skaista.

Skaistāka nekā jebkad.

Brūns piestāv pie tavām acīm.

Ai, nē!

Un tu pats? Arī neesi nekāds neglītais.

Hemberts atgriezies pilsētā.

Bez kājām, bet mājās.

Es zinu, ka tev viņš savulaik patika.

Pat pārāk.

Simonas jaunkundzei sanākusi ķibele.

Būtu nu turējusies, citādi dabūs autiņus.

- Tūlīt nākšu, Džeimsones jaunkundz! - Kvīnij.

- Nu! - Kvīnija tūlīt nāks.

Te ir briesmīgi jauki.

Iznāc mazliet ārā. Mirkli izklaidēsies.

Cik tu esi samaitāts.

- Pasaulīt... - Kas tas?

Tā Kunga pirksts.

Ceru, ka nesaminu viņu.

Labāk lai ar to noņemas policija.

Nabaga mazais.

Es pasaukšu.

Neviens tādu negribēs pieņemt.

Nāc.

Kvīnij! Kur tu esi?

Pacieties! Tiec galā.

- Kvīnij... - Nē, ej, es tūlīt atgriezīšos.

Epla aptaisījusies no galvas līdz kājām!

lelaid vannā ūdeni!

Pieraugi, lai ar pašu

drīz tā nenotiek.

Man nozagta kaklarota.

Es tūlīt nākšu, Holisteres kundze.

Kāpiet atpakaļ augšā.

Tu esi neglītāks par neglītu,

bet vienalga Dieva bērns.

Kvīnij, Epla bez tevis neiet vannā!

ApžēIojies.

Es tūlīt nākšu!

Pagaidi mani tepat.

Māsas dāvinātās pērles. Es nevaru atrast.

Man nozagtas dārglietas.

Re, kur tās ir. Redzi?

Ap tavu skaisto balto kaklu. Un nu mierā.

- Vai dakteris Rouzs vēI tepat? - Nezinu.

Jums ir stipra sirds.

Tikai jāizvairās no uzbudinājumiem.

Dāmas taču palīdzēs izvairīties?

Kas neredzēts! Gluži akls no kataraktas.

Nezinu, vai dzird.

Kaulus deformējis smags artrīts.

Ādai nav elastības, rokas kaulainas.

Viņam piemīt nevis jaundzimušā, bet astoņdesmitgadīga vīra vārgums,

it kā ar vienu kāju jau būtu kapā.

- Viņš mirst? - Ķermenis pievīlis,

pirms sācis dzīvot.

Kā viņš te uzradies?

Māsas bērns. No neveiksmīga sakara.

Nabags cietis visvairāk. Piedzimis balts.

Ir iestādījumi šādiem nevēlamiem bērniem.

Mēs šeit lieku muti nevaram barot.

Lai cik labi nodomi Nolena fondam,

tas šo namu uzskata par apgrūtinājumu.

- Bērns... - Teicāt, ka ilgi nedzīvos.

Dažām radībām nav lemts izdzīvot.

Šis bērns ir brīnums. To nevar noliegt.

Tādus brīnumus neviens nevēlas redzēt.

Uzklausiet mani.

Mums ir viesis, viņš šeit uzkavēsies.

Manai māsai ir piedzimis bērns, ko viņa nevar paturēt...

Viņa vārds ir...

Bendžamins.

Bendžamins.

Nevesels, tāpēc sagādās daudz rūpju.

Pašai desmit bērnu. Bērnus aprūpēt protu.

Apžēliņ! Mats matā kā mans bijušais vīrs.

Viņš ir pāragri novecojis.

Dakteris teica: neesot daudz atlicis.

Laipni lūdzam pulciņā.

Viņš smaida!

Hemberts sūta tev sveicienus.

Vai tu esi no prāta šķīrusies?