Lucky

- Jā. Jā. - Es zinu.

Kas tālāk?

DZĪVOJAMĀ IST. - GRĀMATAS - DARBISTABA

PAMATĀ - MARISAS STAPLIJAS ROMĀNS

Ārmstrong, jums apmeklētājs.

Nav apmeklētāju laiks.

Ko neteiksiet! Zinu tikai, ka jūs gaida.

Jūs nenāksiet iekšā?

Tikai jūs.

Skumsti pēc manis?

Šad un tad.

Tu izskaties satriecoši.

Zini, Prisila, vairums cilvēku, izkļuvuši no cietuma…

Tā ir pēdējā vieta, ko viņi gribētu apmeklēt.

Esmu tāda savādniece.

Tā, es zinu, ka tu ar viņu runā.

Šad un tad.

Tu zini, kur viņa ir?

Un es zinu, ka tu zini - neteiktu, pat ja zinātu.

Tāpēc es domāju, ka galu galā tu saņemsies un pateiksi man to, ko gribi teikt.

Tu mani ļoti labi pazīsti.

Nu, veltīju tam laiku.

Nu ko… Viņai man jāatnes nauda, Džon. Ātri.

Tad varēšu visu nogludināt ar Veinu, lai abus mūsu bērnus nenogalina.

Tavs puika

norāvās no striķa.

Vai arī kāds viņu savāca.

Es vēl mēģinu tikt skaidrībā.

Nu, lai kā būtu, tas nozīmē, ka viņai naudas vairs nav.

Ja arī viņai tās vēl nav, mēs abi zinām, ka drīz būs.

Es viņu satiku.

Jā.

Kā gāja?

Viņai tā nebija no spožākajām dienām.

Bet viņa aizsoļoja prom.

Mans minējums - drīzāk aizkliboja.

Viņš viņu nogalinās.

- Viņu nogalināsi tu. - Ne tad, ja spēlēs ar mums.

Prisila, viņa jau spēlē.

Tu tikai vēl neesi sapratusi, kas tā par spēli.

Biju aizmirsusi, cik tava bramanība ir nogurdinoša.

Viena lieta ir tēva lepnums, cita - akls narcisisms.

Nu,

vismaz mans bērns ar mani vēl runā.

Zini, es varu tev piedot, ka zagi no manis.

Kāds nu tu esi - esi.

Bet…

kad tava mazā meitiņa viena pati ar lodi pakausī

nobijusies nomirs kaut kādā slēptuvē pilnīgā nekurienē,

domāju - pat tu jutīsies atbildīgs.

- Kad es tikšu laukā… - Lūdzu, nevajag.

Neapkauno sevi!

Es…

tiešām skumstu pēc tevis…

šad un tad.

Viņai beidzas laiks, Džon.

Pasaki viņai to!

Ak dievs!

Prom no manām meitenēm!

Es atvainojos. Negribēju jūs nobiedēt.

Ar vinčesteru rokās izskatos nobijusies?

Esmu ļoti izslāpusi. Gāju stundām ilgi.

Jā?

Nu tad tagad vari paiet vēl.

- Viņa nosita čūsku. - Ak tā gan?

Tā grasījās uzbrukt.

Spontāni reaģēju.

Jūs būtu darījusi tāpat.

Ko tu šajā apkaimē dari?

Es iekļuvu autoavārijā.

Esi savainojusies?

Dažas brūces, bet es domāju, ka asiņošana beidzās.

- Izsaukt ātro palīdzību? - Nē. Nevajag. Man…

nav apdrošināšanas.

Pazudīšu no jūsu acīm.

Paldies, ka ļāvāt padzerties ūdeni.

Parādīsiet, uz kuru pusi ir tuvākā pilsētiņa?

Kingmena ir kādus 65 kilometrus uz dienvidiem.

Neaiziesi. Nomirsi no karstumdūriena.

Ienāc iekšā!

Apkopsim tevi un iedosim glāzi ūdens.

Un tad izdomāsim, ko ar tevi darīt.

Pazīstam savus draudziņus?

Vēl ne, nē.

Dokumentu nav. Kalifornijas numurzīme reģistrēta Delavēras pastkastītes firmai.

Kas jums liek domāt, ka viņi saistīti ar mūsu lietu?

Letāla avārija,

mašīna ar fiktīvu reģistrāciju mazāk nekā 50 km no vietas, kur notrieca Meisonu.

Domājat - sagadīšanās?

Mēs ar jums abi zinām: kad parādās Prisila, līķi krājas kaudzē.

Domājat - viņa te bijusi?

Nē.

Prisila rokas nesmērē.

Domāju - te bijusi Lakija.

Un viņa ir arī cīnījusies.

Domājat - šos abus nogalināja tā meitene? Šai varētu būt cik - 40 kilo, ja izmirktu?

Es nezinu, kas īsti te notika, bet zinu, ka viņa te bija.

Viņa bija tikusi prom.

Kas viņu atveda atpakaļ?

Desmit miljoni dolāru.

Nē.

Kaut kas cits.

Jums aiz muguras.

Labrīt, direktora vietniek.

- Ir kas jauns par Meisonu? - Es nupat no slimnīcas.

Tā mašīna sadauzījusi viņu lupatās.

Viņu izoperēja, bet aktīvā aģenta karjera ir galā.

Mēģinu izlemt, kas ir sliktāk:

ka veicāt plaša mēroga operāciju ārpus Vegasas, mani neinformējot,

vai tas, ka palikāt tukšām rokām.

- Nav mans spožākais mirklis, ser. - Laiks pateikt, kā tas var nebūt saistīts

ar jūsu vēlmi atkal iespundēt Prisilu Māstersoni.

Izmetiet līkumu, Geits!

- Pīter? - Tu malies uz riņķi, Bilij.

Nē, tā nav.

Es veicu savu darbu.

- Es sekoju naudai. - Pie Prisilas?

Pie Veina Vitakera.

Domā, ka Prisila apzaga Vitakeru?

Nē. Nē, tam viņa par gudru.

Bet Džons Ārmstrongs gan nav ne dolāru dabūjis, kādu neapčakarējot.

Mans minējums: viņš aiz viņas muguras sarausa krietnu čupiņu.

Nu, kad viņa ir laukā no cietuma,

viņš saprata - nauda jāpārvieto, pirms Prisila to atradusi.

Tāpēc viņš piezvanīja meitai.

Vitakers lika Prisilai dzīties naudai pakaļ.

Pieķersim viņu tiekam pie tās naudas, viņa būs mums rokā.

- Viņa nodos Vitakeru, mēs savāksim abus. - Jā, iepriekšējā reizē šī viņu nenodeva.

Tagad viņa izbaudījusi cietumu.

Labi, došu tev brīvu vaļu.

Bet ziņo man, dzirdi?

- Vai dzirdi? - Dzirdu. Jā, ser. Dzirdu.

Es dzirdu.

Tas tur.

Tas skatiens tavās acīs.

Kāds skatiens?

- Tas pats. - Šis skatiens?

Asinsatriebība šādas lietas izposta.

Nepadari Prisilu atkal par savu balto vali!

Jā, ser. Geits!

Paņem nost viņas matus! Pilnībā.

- Pilnībā? - Jā.

- Nedaudz… - Un atspraud!

- Labi. - Jā, jā, jā. Pilnībā.

Jā. Lai varu redzēt.

Tā ir dziļa brūce. Paskat tik.

Droši vien vajadzēja sašūt, bet nu jau ir par vēlu.

Izskatās, ka jūsu mamma zina, ko dara.

Viņa nav mūsu mamma.

Viņa ir mūsu ome.

Tās ir manas meitas meitenes.

Tas bija pirms mūžības, bet strādāju par māsas palīdzi vidusskolā.

Tu būtu pārsteigta, cik šādu brūču man nācās tīrīt.

Tik daudz bērnu nokrita no skrituļdēļiem un…

Tā.

To zīmēja kāda no jums?

Es. Kad biju mazāka.

Tīri labi, a? Viņa ir īsta māksliniece.

Tāpat kā viņas māte.

Man tas nepatīk, bet ome neņem to nost.

Ko?

Drīkstu apskatīties?

Protams.

Paskatīsimies.

Nu, kas tam vainas? Kāpēc tev nepatīk?

Tās esam domātas mēs ar omi.

- Bet… - Izskatās kā putni.

Nekā nebija.

- Paskatieties uz tām spalvām! - Atvaino!

Šķiet, skaidri redzams - tie domāti mati.

Tas ir viņas meistardarbs.

Un tas ir mans.

Nemūžam to nenoņemšu.

Vai man kādam piezvanīt, ka esi te?

Nē. Nē. Viss kārtībā.

- Tiešām? Noteikti kādam jābūt. - Nē.

Meitenes, ejiet un tajā savā cūkkūtī sameklējiet Tobiju!

Un jūs varat parādīt…

- Reičela. - Reičelai.

Varat parādīt savu trusīti Reičelai. Ejiet un sameklējiet!

Ome, viņa nemaz negrib Tobiju redzēt.

Varbūt gribu.

- Nāc, Elij! Palīdzi man! - Labi.

Paskaties zem gultas!

Nesapriecājies!

Jo mazais Tobijs ir manā vāģī.

Kad man vajag mirkli miera, sūtu viņas dzenāt vēju.

Ja man kādreiz būs bērni, atcerēšos.

Paklau! Es negribu jums melot.

Un jūs jau noteikti sapratāt, ka tā īsti nebija avārija.

Es zinu.

Man bija tāda sajūta.

Jā. Mēs ar vīru sastrīdējāmies, un viņš…

izgrūda mani no mašīnas.

Es… Tev paveicās, ka paliki dzīva.

Es īsti nezinu, ko tagad darīt.

Ne bez iemesla atvedu tās meitenes šurp, lai dzīvo tuksnesī, kad viņu mamma nomira.

Gribi dzirdēt manu padomu?

Tev viņš ir jāpamet.

Tev šī iespēja jāuztver kā iespēja.