The Croods

Ar katru saullēktu nāk jauna diena. Jauns sākums.

Cerība, ka šodien viss būs labāk nekā bija vakar.

Bet ne man. Mani sauc Īpa.

Un šī ir mana ģimene, Krūdi.

Kā gan jau uzminējāt, skatoties uz ādām un slīpajām pierēm, mēs esam alu cilvēki.

Vairums dienu paiet mūsu alā, tumsā.

Nakti pēc nakts, dienu pēc dienas.

Jā, mīļās mājas.

Kad mēs tomēr izgājām laukā, cīnījāmies, lai atrastu ēdamo skarbā un naidīgā pasaulē.

Un es cīnījos, lai izdzīvotu savā ģimenē.

Mēs šeit bijām palikuši pēdējie. Reiz bija arī kaimiņi.

Gorti, kurus samīcīja mamuts.

Horki, kurus aprija smilšu čūska.

Ērfi, moskīta dzēliens.

Trogi, saaukstēšanās.

Un Krūdi, tie esam mēs.

Krūdi izdzīvoja, pateicoties manam tētim.

Viņš bija stiprs un ievēroja likumus.

Kas uzzīmēti uz alas sienām.

Viss jaunais ir slikts, ziņkāre ir slikta.

let laukā naktī ir slikti. Būtībā viss, kas ir forši, ir slikti.

Esiet sveikti manā pasaulē.

Bet šis ir stāsts par to, kā viss mainījās vienā acumirklī.

Jo mēs nezinājām, ka mūsu pasaule

tuvojās galam.

Uz alas sienām nebija tādu likumu, kas mūs tam sagatavotu.

Tev jāgaida manu signālu. Īpa?

Bū!

Au! Nē!

Mēs jau veselu mūžību neesam izgājuši no alas.

Trīs dienas nav mūžība.

Kopā ar šo ģimeni - ir.

Īpa, Iūdzu, nāc lejā. Tu tik ļoti pārspīIē.

Nē, Sendija, nāc atpakaļ.

Atceries par signālu. Labas meitenes gaida signālu. Uga.

Es noķeršu Sendiju, atgriezīšos alā un tu varēsi dot signālu.

Kāda jēga, tu jau esi laukā.

Tēti, es gaidu signālu.

Aizmirsti, Dunk. Nāc vien laukā.

Bet ja tu nedod signālu, kā lai zinu, ka esi mans tētis?

Signāls nav domāts, lai tu zinātu, ka tas esmu es.

Bet gan lai tu zinātu, ka mani nav aprijis kāds dzīvnieks.

Tad kādēļ tu atdarini dzīvnieku? Vai tas nerada apjukumu?

Es nezinu. Joprojām gaidu signālu.

Mamma, varam doties laukā.

Mamma?

VēI dzīva!

Diena vēI tikai sākusies.

Un tu aizvien vēI esi resns.

leņemt brokastu pozīcijas!

Parādiet, ko nozīmē īsti alu cilvēki. Darām to ātri.

Darām to skaļi. Darām to kā ģimene.

Un nekad neaizmirstiet baidīties!

Krūdi

Juhū, brokastis.

Kurš kāps?

Metīsim omi. Izdariet likmes, kamēr viņa ir gaisā.

Priekšpuse!

Pakaļpuse. Dunks. leņemt vietas.

Labi. Dunk...

Uz priekšu.

Saņemies, Dunk.

Malacis. Nes to uz alu.

Palaist mazuli!

Ņem ciet, Sendija! Uz priekšu!

Ņem ciet, mamma!

Vecā dāma notriekta! Īpa, atrieb mani!

Paldies.

Īpa!

Ķeriet!

Tēti, varam tagad ēst?

Pagaidi, Iīdz tiksim mājās.

Īpa, bremzes.

Īpa!

- Kurš ir izsalcis? - Labi! Malacis, tēti.

Ņem, Dunk. Dzer.

- Piedod, tēti. - Izskatās pēc ātrajām uzkodām.

Tas nekas. Es pagājušonedēļ ēdu.

Divu pirksta tiesu brīdinājums!

Nāciet, Krūdi. Ātrāk.

Ātrāk, ātrāk. Tumsa nes nāvi. Mēs to zinām.

Mēness ir pilns. Jāmazgājas.

- Bēdziet, ko kājas nes! - Arī tev, mamma.

Es negribu zaudēt savu aizsargslāni.

Mamma, tev ir skudras.

Redzi? Sendija nekašķējas.

Vai viņa vēI ir laukā?

Grug, tu zini, ka viņa nevar ciest alu.

Lūdzu, atgriezies rīt.

Kā viņai var nepatikt ala? Tā ir mājīga.

Grug, tā ir mazliet tumša.

Nav nemaz tik tumša.

Īpa!

Īpa?

Nāc, man jāaiztaisa ala.

Īpa!

Labi, labi.

Nāc.

Īpa! Kāp lejā!

- Knapi izsprukām. - Es biju uzmanīga.

- Īpa, ko tu tur augšā darīji? - Es nezinu.

- Ko tu tur meklēji? - Neko.

- Tad kādēļ tu tur uzkāpi? - Es nezinu.

Kādēļ tu nezini?

Beidz visu ko meklēt.

Īpa, mēs dzīvojam, pateicoties bailēm. Nekad neaizmirsti baidīties.

Kāda tam visam jēga?

Ko tu teici?

Kādēļ mēs šeit esam? Kādēļ mēs to darām?

Neviens nav teicis, ka izdzīvot ir jautri.

Nekas nav jautri.

- Kāp, Iūdzu, lejā. - Grug.

- Īpa. - Grug.

- Jā. - Nost!

- Jā, es zinu. Es mēģinu... - Nost.

Es tikai nesaprotu, kādēļ viņai vajadzīgs savs klintsbluķis.

- Tāpēc es pie viņas eju. - Viņa šobrīd cenšas daudz ko saprast,

tādēļ viņai vajag pabūt vienatnē.

Ko saprast? Cik laika tam vajadzēs?

Tiešām? Viņa jau vairs manī neklausās. Ei!

Redzi? Viņa klausās.

Ja viņa grib izdzīvot, ir jāievēro mūsu likumi.

Varbūt pastāsti stāstu? Īpai tie patīk.

Tā ir laba dom... Kā būtu ar kādu stāstu, ko?

Jā, pastāsti stāstu.

Labi. Varu to aizņemties? Paldies.

Īpa, tavs vecais mīlulis.

Es jau gadiem neesmu ar to spēIējusies.

Šovakar dzirdēsiet stāstu par Iācenīti Krispiju.

Pirms daudziem gadiem šī Iācenīte bija dzīva.

Viņa bija dzīva, jo klausīja savu tēvu

un dzīvoja tumsā un bailēs.

Viņa bija laimīga.

Bet Krispijai bija kāda vaina.

Viņu pildīja... ziņkāre.

- Grug. - Jā. Jā.

Un kādu dienu, uzrāpusies kokā,

ziņkārīgā Iācenīte gribēja sasniegt galotni.

Kad viņa bija tikusi Iīdz galotnei,

viņa ieraudzīja ko jaunu un nomira!

- Tā vienkārši? - Jā!

Pēdējie šausmu pilnie mirkļi joprojām sastinguši viņas sejā.

Beigas kā jau katru dienu.

Sapratu, tēti. Nekad neizmēģināšu ko jaunu vai atšķirīgu.

Malacis, Dunk.

Labi, uzasiniet zobus, metamies čupā.

Gaiss.

Tu runā.

Esmu cilvēks, tāpat kā tu.

Gandrīz kā tu.

Labi, labi.

Ei, ei, ei!

Vai tu varētu...

Man kut.

Ei, ei, ei!

Klusu!

Es nedrīkstu būt laukā.

Īpa ir prom.

Ko? Grug?

Paliec alā.

Oho. Tu esi tiešām stipra.

Ei! Nē! Tā ir mana.

- Lūdzu! Pagaidi. - Nē!

- Tā mirst! Es to varu salabot! - Nē! Es to noķēru!

Lūdzu! Lūdzu.

Es ienīstu tumsu.

Lūdzu, Iūdzu, Iūdzu.

Tā dara, ko tu liec?

Jā. Apmēram.

Saule?

Nē, nē. Uguns.

Sveika, uguns.

Tā nav dzīva.

Bet tu teici, ka tā mirst.

Atvaino.

Tā ir no turienes, no kurienes tu?

Nē. Nē, es to uztaisu.

- Uztaisi man arī. - Labi.

Uztaisi!

Tā nenāk laukā no manis.

Uztaisi! Uztaisi to!

Tev ir ķēriens.

Vai tu esi beigts?

Vai varu ņemt tavu uguni, ja esi beigts?

Uzmanību!

Ei, tie ir auksti!

Domā? Klausāmās čaulas, aiziet.

Piekrītu.

Tīģermeitene, mums nekavējoties jādodas prom.

Es tevi pat nepazīstu.

Es esmu Puiks.

Puiks?

Un šis ir Siksna. Pavārs, sarunu biedrs, navigators.

Kā arī notur vietā bikses.

Kas ir "vietā bikses"?

Kas tu esi?

Īpa.

Īpa, ļauj man paskaidrot. Tuvojas pasaules gals.

Ko?

Kā es to saucu, "Gals."