House of the Dragon

PŪĶA NAMS

Velni.

Elpojiet.

Un spiediet!

Vēlreiz.

Spiediet!

Galva!

-Zēns, princese. -Lai slavēta Māte!

-Vesels? -Spārdās kā kazlēns, princese.

Sveiks! Sveiks!

Princese.

Karaliene lūdz, lai viņai aiznes bērnu. Tūlīt pat.

Kāpēc?

Es nesīšu pati.

-Jums vajadzētu atpūsties. -Jā, vajadzētu. Palīdziet.

Kuš, kuš, kuš.

Princese.

Jūsu kleita?

-Princese? -Nāk.

Otrā puse.

Zēns. Man pateica.

-Jā. -Labi.

-Kur tu iesi? -Viņa grib viņu redzēt.

Tagad?

Es iešu līdzi.

-Cerams gan. -Dod viņu man.

Negribu sagādāt viņai tādu prieku.

Tad vismaz turies pie manis.

Vai sāpes bija lielas?

Ak dievi.

Mani reiz ar šķēpu savainoja plecā.

Dziļi jūtu tev līdzi.

-Princese. -Mana princese.

-Laime, ka neesmu sieviete. -Mana princese.

Princese. Kungs.

Kas ir?

Kas tev kaiš? Kas ir?

Velni.

Ejam. Ejam.

Ko viņa no mums grib?

Šķita, ka būs miers.

Princese. Sīr Linor.

Man ir liels gods būt starp pirmajiem sveicējiem.

Paldies, Kasvel.

Ja varu būt noderīgs...

Tā diena var pienākt, kungs.

Mēs griežamies atpakaļ. Labi? Lai viņa nāk pie mums. Jā?

Nē, ja vien negribi mani nest pa tām draņķa kāpnēm.

Nejēdzība.

Princese.

Rinīra.

Tev vajadzēja atpūsties pēc radībām.

Nešaubos, ka jums tas patiktu, gaišība.

Apsēdies.

Talij, spilvenu princesei.

-Nevajag. -Nieki.

Mēs pabeigsim vēlāk.

Gaišība.

Šis rīts nāk ar labu ziņu.

Nudien, gaišība.

Kur viņš ir?

Kur ir mans mazdēls? Re.

Te viņš ir.

Kārtīgs princis.

Veselīgs.

Būsi varens bruņinieks.

-Jā gan. -Vai bērnam jau ir vārds?

-Mēs neesam... -Džofrejs.

Viņu sauks Džofrejs.

Neierasti valīrietim.

Šķiet, viņam ir tēva deguns.

Vai ne?

Ja atļausiet, gaišība, jūsu meita ir varonīgi nopūlējusies.

-Viņai jāatpūšas. -Protams.

Bērniņ...

Apsveicu, meitiņ.

Es ceru, ka radības bija vieglas.

Šķiet, es nosaucu vecmāti par kuci.

Turpiniet vien, sīr Linor.

Agri vai vēlu kāds iznāks jums līdzīgs.

Tu nedomāji apspriest mana bērna vārdu?

Viņš ir mūsu bērns. Vai ne?

Tikai viens no mums asiņo.

Esmu pelnījis kādu teikšanu savas ģimenes lietās.

Tu maz iedziļinies ģimenes lietās.

Viņš ierauga lielu, baisu pūķi!

Māt!

Paskat!

Mēs izraudzījām olu mazajam.

Izskatās, ka būs īstā.

-Es atļāvu Lūkam. -Paldies, Džeis.

Ne katru dienu no Pūķubedres iznes olu.

Šķita, ka būs labāk, ja puišus pavadīs.

Pateicamies, komandieri.

Vēl viens zēns, man teica.

Būsi labs bruņinieks.

Vai drīkstu?

Sīrs Hārvins vēlas iepazīties ar Džofreju.

Protams.

Džofrejs?

Tēvs, vai drīkstu paauklēt Džofreju?

Nē. Nē, nē, joziet atpakaļ uz Pūķubedri.

-Nu gan! -Kamēr tur nav sākuši meklēt olu.

Aizmiga Pilsētsardzes komandiera priekšā.

Neiedomājama necieņa.

Baidos, ka zināma pārdrošība viņam ir asinīs.

Stāt!

Lai nāk.

Sauciet Vermaksu pie sevis, princi.

Kalpot!

Stāt!

Labi.

Vermaks!

Vermaks!

Stāt!

Jums jāvalda savi pūķi, mani jaunie prinči.

Kā princis Īgons valda Saulessārtu.

Kad saite būs nostiprināta, viņi neklausīs nevienam citam.

Drīkst pateikt?

Drakaris, Vermaks!

Īmond, mums tev ir pārsteigums.

-Kāds? -Kaut kas īpašs.

Tev vienīgajam no mums nav pūķa.

-Tā ir. -Un mums tas nepatīk.

-Tā nu mēs tev tādu atradām. -Pūķi?

-Kā? -Dievi ir dāsni.

-Raugi: Sārtā Baisma! -Sārtā Baisma!

Esi uzmanīgs. Pirmais lidojums ir grūts.

Šim ir 60 gredzeni.

Katram divi pāri kāju.

Kopā 240.

Jā, tā ir.

Tam ir acis,

bet...

šķiet, tas neredz.

Kā tu domā, kāpēc?

Tas mums nav izprotams.

Laikam gan. Tā reizēm ir.

Gaišība.

-Īmond. Ko tu izdarīji? -Atkal to pašu.

Pēc visiem rājieniem - vai man tevi jāieslēdz istabās?

Viņi mani piespieda!

-Neizprotama apmātība ar tiem zvēriem. -Viņi man uzdāvināja cūku!

-Ko? -Viņi man solīja pūķi.

-Pēdējam gredzenam nav kāju. -Bet tā bija cūka.

Reiz tev būs pūķis.

-Viņam vajadzēs aizvērt aci. -Tici man.

Visi smējās.

Viņi tai pielikuši spārnus.

Un asti.

-Zēns ir pārāk lētticīgs. -Viņš ir bērns.

Viņš domāja, ka puikas atvilinājuši uz Pūķubedri

savvaļas pūķi bez vārda?

-Tavi mazdēli ir neganti. -Viņi ir bērnišķīgāki.

Viņi ir mežoņi. Un tas nepārsteidz.

Tu droši zini, ka Īgons viņus nesamācīja?

Brīnos, ka viņu olas izšķīlās.

-Kāpēc? -Tu zini.

-Baidos, ka ne. -Tu...

Viserīs.

Turpināsim pēcpusdienā, Edārd.

Es esmu par to runājusi,

bet tu aizliedzi to pieminēt un es cietu klusu.

Viens tāds bērns ir kļūda.

Trīs ir apvainojums.

Tronim, tev.

Velarioniem un savienībai, par kuru tā cīnījies.

Nerunājot par piedienību.

Man reiz bija melna ķēve.

Melna kā krauklis.

Reiz viņa izlauzās no sava aploka

un kaimiņu ērzelis viņu apleca.

Ērzelis bija sudrabains kā ziemas mēness.

Bet kumeļš, kad tas piedzima? Sarķis.

Parastākais brūnais zirgs, kādu var iedomāties.

Dabas darbi ir brīnumaini.

Kā tu zini?

Par sudraba ērzeli. Kā tu zini?

Tu redzēji aplekšanu?

Apsūdzībai, ar kuru tu rotaļājies,

būtu smagas sekas.

Vairs par to nerunā.

Vai esmu zaudējusi sajēgu, sīr Kriston?

Es maldos, vai visi citi

-sapņo vienu miglas sapni? -Reizēm tā šķiet, gaišība.

Viņa nekaunīgi sagaida,

ka galmā visi noliegs acīmredzamo patiesību.

-Un viņas tēvs... -Zina.

Protams. Vai ir sev iegalvojis pretējo.

Viņš visu attaisno.

Princese Rinīra ir nekaunīga un neatlaidīga.

Zirneklis, kas izsūc savu upuri sausu.

Izlaista kuce.

Tas bija necienīgi, piedodiet.

Man jātic, ka galu galā virsroku ņems gods un piedienība.

Mums jāpaļaujas uz to un vienam uz otru.

-Kas to izdomāja? -Velni!

Par cūku. To izdomāji tu?

Nē.

Tas bija Džeiss.