Foundation

PĒC AIZEKA AZIMOVA ROMĀNU MOTĪVIEM

TRANTORS

PIRMS 610 GADIEM

Sensenos laikos, bet ne tālu

lielā un senā pilī dzīvoja mazs un izlutināts princis.

Četrdesmit trīs, 44.

Viņa māte bija izcila imperatore,

un viņa tēvs valdīja viņai līdzās.

-Viņi vēl nezināja… -Kleon!

…ka ir pēdējie no Entunu dinastijas.

-Jā, māt? -Ko tu dari?

Skaitu sejas.

Visa Impērija princi dievināja.

Viņam bija dots vārds, kas no nozīmē "slavenais".

…303…

Viņam bija pieteikts tālu neaizklīst, bet viņu virzīja spēle.

…307, 308.

Trīssimt...

Te kāds ir?

Viņš bija nonācis gaitenī, kas nebija lietots jau tūkstošiem gadu.

Trīssimt desmit.

Vai atbrīvosi mani?

Pagaidi!

Es zinu stāstus.

Daudz stāstu. Vai gribi vienu dzirdēt?

Un tad mehāniskie cilvēki saprata, ka viņiem ir jāslēpjas.

Lielie paslēpās ļoti lielās vietās, un mazie - ļoti mazās,

ar ceļiem, pievilktiem pie ausīm…

Sadalītā sieviete slepenajā kambarī

bija pirmais noslēpums, ko princis neatklāja saviem vecākiem.

Viņš bieži atgriezās un klausījās viņas stāstus par Impērijas izplešanos,

par Robotu kariem uz viņas dzimtās planētas, ko sauc "Zeme".

Viņa palika tāda pati, bet, protams, princis auga.

Kas tas vispār par vārdu - Demerzela?

Tas ir sievietes vārds, jo tagad esmu tādā izskatā.

Vecs vārds, bet nav mans pirmais.

Cik veca tu esi?

Es jau tev stāstīju. Nedaudz pāri 18 000 gadiem.

Tu esi mele. Tik ilgi nesaglabājas nekas.

Un tu saki, ka tu neguli.

Es neguļu.

Es gaidu.

Mani?

Tu esi vienīgais, kurš nāk.

Zini, te ir mehānisms, kas tevi varētu salikt kopā.

Es ļoti gribētu būt brīva.

Ja es to izdarītu, tu būtu brīvāka par mani.

Nešķiet pareizi, vai ne?

Kleon, tu esi satraukts, un tas tevi padara netīkamu.

Kas ir noticis?

Nomira mana māte.

Man žēl.

Stundu esmu imperators. No rīta mani piekals tronim.

Tas nav ieslodzījums.

Tavā varā ir izveidot Impēriju tādu, kādu vien vēlies.

Man gan stāsta ko citu.

Tradīcijas, savienības, kaut kādas nepatikšanas Zelta Zirga sektorā…

Es ar mokām tiku prom no savas padomnieku armijas.

Un varbūt es te vairs neatgriezīšos.

Skaidrs.

-Vai tu šiem padomniekiem uzticies? -Varbūt.

Tagad negribu par to domāt.

Sensenos laikos, bet ne pārāk tālu es biju karotāju vadone.

Kad zaudējām slavenā kaujā,

mani saņēma gūstā un atveda pie Imperatora Aburanisa.

Arī viņš tronī bija kāpis nesen, bet citādi viņš tev nelīdzinājās nemaz.

Viņš nebija Kleons.

Viņš nelika telpai uzmirdzēt.

Mašīnsieviete viņu fascinēja.

Viņš veica iegriezumus un atrasto pētīja.

Viņam patika arī vērot manu seju, redzēt, kā es reaģēju.

Redzēju - viņam patīk iztēloties, ka es jūtu sāpes.

Viņa dēļ es izdalīju asaras,

un viņš tās vērtēja tikpat augstu kā gūtās zināšanas.

Ar laiku viņš saprata, ka viņš mirs un es palikšu,

un ka arī es esmu viņu vērojusi un no viņa mācījusies.

Viņam bija bail, ka es ar šīm zināšanām atsākšu karu.

Beigās viņš radīja šo mehānismu, lai es nekad vairs nebūtu brīva.

Es nesaprotu.

-Kāpēc viņš tevi neiznīcināja? -Es esmu retums. Varbūt pat unikāla.

Nepieciešama, lai radītu man līdzīgus.

Kleon, tu arī esi unikāls.

Tu esi gudrāks par savu priekšgājēju.

Tev ir lielāka vara, nekā padomnieki grib tev atklāt.

Ja tu gribētu mani atbrīvot un ņemt par savu padomnieci, tu to varētu.

-Tu tikai gribi tikt laukā. -Nē. Kleon…

Nesauc mani tā!

Es esmu Impērijs!

Un tu mani vairs neredzēsi.

Protams, ka viņš atgriezās.

Demerzela bija viņa lielākais noslēpums un vienīgais draugs.

Un tas vairs nešķita pareizi - turēt viņu kailu un saskaldītu.

Vai izdevās? Tev viss labi?

Es esmu pilnīga. Paldies, Kleon.

Tā nav brīvība. Tikai…

integrācija.

Uzlabojums, par ko esmu pateicīga.

Es tev atnesu šo.

Tā ir skaista.

Es tevi nevaru atbrīvot tikai tāpēc, ka esi man vajadzīga.

Šai kambarī esmu pavadījusi 5000 gadus.

Vēl pārdesmit gadu neko nemainīs.

Esi tik pārliecināta, ka tevi atbrīvošu?

Tu no manis kaut ko gribi.

Reiz tu man teici, ka neizstāstīti stāsti kļūst par nastu.

Sen nevienu tavu stāstu neesmu dzirdējis.

Sensenos laikos, bet ne pārāk tālu

es iepazinos ar kāda sena galma konkubīni.

Katru nakti, kad karalis ar viņu bija guvis baudu,

viņa par to stāstīja tā, it kā tā būtu bijusi viņas pirmā reize.

Un katru rītu

pēc miega

viņa bija aizmirsusi, ka tas vispār noticis - kā uz burvju mājienu.

Un tāpēc karalim katru nakti gultā bija priecīga jaunava.

Viņa bija galma dejotāja, apveltīta ar izcilu dabisko grāciju.

Tāpēc, kaut arī viņas mūžam amatieriskie centieni viņu apmierināt…

Demerzelas stāsti kļuva atklātāki, vilinot princi ļauties iekārei.

Viņa teica, ka reiz viņš viņu atbrīvos, un viņš sāka tam ticēt.

Protams, ka viņai bija taisnība, taču tas prasīja daudzus gadus.

Esi sveicināts, Kleon.

Apsveicu ar tavām laulībām.

Es tās atcēlu.

Padomnieki ir nikni.

Tu vairs neesi jauns.

Tauta noteikti jau sen gaida mantinieku.

Kāpēc?

Viņa nebija tu.

Es domāju par Imperatoru Aburanisu

un to, kā savus pēdējos gadus viņš pētīja, kā noturēt tevi gūstā.

Es esmu darījis pretējo.

Esmu pārmeklējis visu galaktiku un atradis lietas

un nepieciešamās zināšanas, kas vajadzīgas, lai tevi atbrīvotu.

Tas ir no Zemes.

Uzskati to par saderināšanās dāvanu, ja esi ar mieru mani precēt.

-Tev ir vajadzīgs mantinieks. -Man tam ir risinājums, bet vispirms…

Tas bija mirklis, kad viņa bija brīva.

Mirklis pirms 5000 gadiem.

Viņa varēja salauzt viņam sprandu…

taču to neizdarīja.

Un šīs izvēles dēļ viņa zaudēja visu.

Tagad es varēšu ļaut tev staigāt brīvi.

Atceros, ka tev ir jāievēro likumi.

Un pirmais likums…

tev aizliedza kaitēt cilvēkiem.

Tā savulaik bija.

Nu re.

Tā!

Vai tu vari…

mani noskūpstīt?

Labi.

Labi.

Tagad…

vai vari man kaitēt?

Aiziet!

Ko tu esi izdarījis?

Pamēģini vēl.

Tu joprojām vari kaitēt cilvēkiem,

tikai man ne.

Vēl tas tev neļaus pārraidīt sevi uz citu ķermeni.

Tā nav brīvība.

Ja būsi tik tuvu tronim, brīvība ir nedaudz jāiegrožo.

Tev tas ir jāatceļ.

Es to nedarīšu. Un tu to nespēj,

jo vissvarīgāk ir tas, lai tu būtu lojāla man. Mūžīgi.

Tu esi cilvēks. Tev nepieder "mūžīgi".

Tas vēl nav viss plāns.

Tā daļa par mantinieku.

Būs citi tādi kā es - ar maniem gēniem un tavu lojalitāti -,

bet ne ar šo atmiņu.

Tas būs tavs uzdevums - atlasīta atmiņa.

Man būs jābūt lojālai tavām ēnām.

Tas ir cietsirdīgi. Tevis necienīgi.

Tas ir labākais, ko varu. Tas nav maz.

Tu varēsi dzīvot atklāti. Tu būsi īpašā padomniece. Tuvu tronim.

Slepus varēsi nākt uz manu gultu.

Un pēc manis, kad valdīs puscilvēki,

viņi būs mūsu bērni.

Un tu veidosi viņu izvēles un mīlēsi viņus,

un tu saglabāsi šo dinastiju.

Un caur viņiem - valdīsi pār Impēriju.

Ja nu es dodos prom?

Ja es pametu šo planētu. Šo sistēmu.

Es cerēju, ka pēc manas nāves paliksi.

Domāju, ka tava programma tevi atvestu atpakaļ.

Tā nav brīvība.

Demerzela, tādas nav nevienam valdniekam.

Es tev dodu galaktikas lauvas tiesu.

Sevi pašu un savu sirdi. Un tā nav maza dāvana.

Un tāpēc - vai par to…

tu mani mīlēsi?

Jā.

Kā gribētos, lai būtu to pavaicājis, pirms atbildi padarīju par obligātu.

Neilgi pēc tam,

saskaitījis visas sejas, kuras viņam bija lemts redzēt,

mazais princis nomira.

Tad viņš, protams, bija kļuvis vecs.

Taču vienalga bija pārsteigts.

Patīkami beidzas stāsti.

Viss cits beidzas ar šoku un šausmām, un nepatiesu pārliecību par rītdienu.

Tātad mēs ar brāļiem esam sildījuši troņus