Silo

Bāc.

…ZINĀT PATIESĪBU, APGRIEZ BĻODU OTRĀDI

DODIES UZ TIRGUS LAUKUMU SADEDZINI ŠO

- Ei. Beidzot eju mājās. - Čau.

Tikai gribēju apraudzīt.

- Šodien bija nozīmīga diena. - Jā, bija gan.

- Viss kārtībā? - Jā.

Tev padomē veicās labi.

Domāju, ka tas ir sākums kam īpašam.

Te ož pēc dūmiem.

Man negaršoja tā zupa, tāpēc es uzsildīju picu.

Labi, nu…

- Arlabvakaru. - Arlabvakaru.

Pati zīmīte nerada būtiskas bažas.

Bažas rada viņas lēmums tev par to melot.

Medikamenti izdzēš tikai to, kas bijis,

taču, ja viņa neuzticas jaunajam stāstam,

tad mums ir pavisam cita problēma.

Un tu, Kamila, esi stāstītāja, kurai viņai jāuzticas.

Nesaprotu, kāpēc viss tā ievilcies.

Tu teici - mēnesis, maksimums, divi.

Mums ir 352 gadu dati,

kas rāda, ka protokols ir efektīvs.

Pārsvarā.

Ja tiek pareizi izmantots.

Sešās šahtās notikusi atiestatīšana, tai skaitā tavējā - pirms 140 gadiem.

Un šajā laikā atiestatīšana veikta arī indivīdiem.

Tava neapmierinātība ir ņemta vērā.

Lai arī kopumā atiestatīšana bijusi efektīva,

ir bijuši arī izņēmumi.

Tādi kā Džūlieta Nikolsa, kuriem bijusi nepieciešama ilgstoša ārstēšana.

Tu, Kamila, strādā ar šādu izņēmumu.

Uzreiz jūtos labāk.

Viņas sapnis liecina, ka daļa atmiņu par atgriešanos

ir saglabājušās zemapziņā.

Turpini medikamentu protokolu vēl divas nedēļas.

Paaugstini apsardzes līmeni un pati pacenties

pārliecināt Nikolsu, ka esi viņas visuzticamākais sabiedrotais.

Piecdesmit kilometrus no Kārtersvilas.

Satriecošs skats uz saulrietu pār Paina kalnu.

Jā, mums bija, zirgi un pīles, un kazas.

Šie divi buldogi.

Niknākie suņi pasaulē.

Vienīgais, ko viņi darīja: dzinās mums pakaļ no vārtiem

uz māju ikreiz, kad izkāpām no autobusa.

Kad tev pateicu, ka esmu izvēlēts par universitātes Buldogu talismanu…

Nav svarīgi.

Ko?

Nu, tu tā smējies, ka tu…

apčurājies.

Neizklausos pēc pārāk jaukas māsas.

Mammu sauca Greisa.

Tēti…

Viljams.

Lūdzu…

Piedod, Donald, es tikai…

nezinu, ko teikt.

Nē.

Nē. Nevajag. Jāatvainojas man.

Dirsā!

Viss labi?

Es parasti nelamājos uz priekšmetiem.

Dusmām ir arī sliktāki mērķi.

Turklāt šis aparāts jau mēnešiem uzprasījās.

Būs labi.

Neraizējieties.

Vai jums viss labi?

Jā. Te ir mana māsa.

Nu, te ir viņas ķermenis.

Es tur sēžu un runāju ar kādu, ar kuru esmu runājis ik dienu

30 gadus, un viņa uz mani skatās kā uz Uber šoferi.

Jūs esat Denjels.

Mēs jūs gaidījām. Mani sauc Viktors Crnkovičs.

Esmu Šarlotes ārsts.

- Sveiki. - Sveiki.

Prieks iepazīties.

Jā, man diemžēl jums jāsaka, ka viņa jūs neatceras manis dēļ.

PAMATĀ - HJŪ HAUIJA GRĀMATU SĒRIJA SILO

Tātad tie medikamenti,

tie ir kā paceļamā tilta ierīkošana starp viņu un viņas atmiņu.

Tā sakot, drošības sprauga starp augšstāvu un apakšstāvu.

Ja tos izmanto pārāk ilgi, tilts paliek pacelts, kļūst pastāvīgs,

un viņa nekad neatgūst atmiņu.

Bet, kad viņa būs spēcīgāka, mēs pārtrauksim medikamentus,

nolaidīsim tiltu, pāriesim tam pāri un izvēlēsimies…

tik tiešām izvēlēsimies…

kuras atmiņas atjaunot un kuras ne.

Es jūs pazaudēju pie nolaižamā tilta?

Nē.

Es nezinu. Jā…

Šāda saruna nebija to lietu sarakstā, kuras man šodien jāaptver.

Kad tilts tiek nolaists, kā iespējams atgūt atmiņas?

Mēs atkal un atkal izstāstām viņas stāstu.

Viņas stāstu?

Labi.

Kāpēc pasaulē valda cilvēki, nevis pērtiķi?

Nezinu.

Pretstatīts īkšķis.

Labāka motorika.

- Lielākas smadzenes. Mazāk apspalvojuma. - Labi.

Pamēģināsim citādi. Ko jūs ikdienā darāt?

Šobrīd? Apzvanu pilnīgus svešiniekus un lūdzos no viņiem naudu.

Tieši tā. Jūs komunicējat ar cilvēkiem un stāstāt viņiem stāstu.

Jūs izmantojat noteiktus datus un piešķirat tiem nozīmi.

Tas ir tas, ko darām, kas esam. Mēs esam stāstnieki, nozīmes radītāji.

Tā ir mūsu vienīgā superspēja.

Jūs, es, Šarlote,

mēs patiesībā esam stāstu kopums, ko paši sev esam stāstījuši.

Atmiņa ir mūsu iekšējā biogrāfija.

Informācija, ko esam piesātinājuši ar nozīmi, lai pateiktu, kas mēs esam.

Medikamenti ir izdzēsuši Šarlotes grāmatu.

Skaidrs? Kā jau minēju,

mēs pārtrauksim dot medikamentus, un atmiņu pa atmiņai

jūs to atkal uzpildīsiet ar viņas stāstu.

Atmiņu pa atmiņai?

Atmiņu pa atmiņai.

Mīloša māsa,

izcila jūras spēku pilote.

Pat misija uz Irānu, bet šoreiz jums ir izvēle.

Denjel, jums ir izvēle neapgrūtināt viņu ar visu patiesību.

Ar traumu par to, kas notika ar viņas eskadriļu.

Jūs varat izlemt to izlaist.

Vai es varētu viņai samelot?

Vai viņa noticētu?

Kāpēc gan lai jūs melotu?

Nu, viņai par mani ir viedokļi, kurus es gribētu, lai aizmirst.

Patiesībā jūs varētu iekļaut melus.

Tas aizņemtu ilgu laiku un prasītu lielu piepūli.

Īstās atmiņas ataust ātrāk, jo tās jau ir tur uz lapas,

viņa tikai tās nevar redzēt.

Jums vajadzēs artefaktus, lai atjaunotu viņas vecās atmiņas.

Ziniet, lietas no viņas dzīves, viņas bērnības.

Atmiņas ir ķermenī, ne tikai smadzenēs.

Tās…

Tās ir pagātnes smaržās un nozīmē,

ko mēs piešķīrām lietām, kad bijām bērni.

Mēs tās izmantojam kā īsceļu, lai aktivizētu neironu ceļus.

Mūsu vecāki nomira, kad bijām mazi.

Mēs uzaugām pie mūsu tantes. No bērnības nekas daudz nav saglabājies.

Man žēl, bet starp vieniniekiem un nullēm ir vēl kas.

Nav jau tikai neironi un aksoni, ir vēl kas.

Kaut kas noslēpumains, kā…

kā dvēsele.

Un to nespēju kontrolēt ne es, ne kāds cits.

Tāpēc reizēm, varbūt kādos 10 % gadījumu, tas nenostrādā.

Bet viņa labi reaģē, tāpēc jums ir iemesls cerēt.

Labi? Labi.

PAKTS STARP DIBINĀTĀJIEM UN PILSOŅIEM

Piedodiet, ka traucēju, bos… Atnākusi sieviete.

Parasts ziņojums par bezvēsts pazudušo, bet neiešot prom, kamēr nesatikšot jūs.

Tas nav parasts ziņojums par bezvēsts pazudušo.

Kā sauc pazudušo?

Orla Kenta.

Viņa ir mana māsa.

Krājumu daļas vadītājas ēna?

Es viņu vakar redzēju Šahtas padomē.

Runāju ar viņu.

- Viņa pazudusi? - Viņa ik vakaru nāk pie manis,

kad beidzas maiņa.

Vakar vakarā - nekā.

Varbūt devās mājās un atlūza.

Nē, viņa atsūtītu ziņu.

Mani vecāki ir gados.

Viņi uztraucas. Tā esam vienojušās.

Kopš bērnības.

Nekādas pazušanas, nekādu uztraukumu.

Klau, zinu, ka jums ir kaudzēm darba,

kas Šahtas iemītniekiem ir daudz nozīmīgāks, bet kaut kas nav labi.

Es to vienkārši jūtu.

Es sameloju vecākiem.

Pateicu, ka Orla pagājušonakt palika pie manis.

Nevaru šodien atkal viņiem melot.

Labi.

Labi.

TIEŠĀ ZIŅA KARLAI MAKLEINAI - KRĀJUMU DAĻA

Paldies.

VAJAG INFO PAR ORLU KENTU.

VIŅAI JĀSAZINĀS AR MĀSU.

Tas viss atgādina Frankenšteinu.

Crnkovičs?

Nē, es.

Viņš lūdz, lai es…

nezinu, dodos viņas smadzenēs ar iepirkumu ratiņiem,

izvēlos izejvielas, no jauna uzbūvēju viņas dvēseli.

Nu…

Zin, kas gan mēs esam, ja ne mūsu atmiņu kopums, vai ne?

Laikam jau.

Klau, iedomājos, ka es varētu apraudzīt tavu māsu, ja neiebilsti.

Neesmu dienējusi, tāpēc, zin, našķi, kāds žurnāls ievainotai veterānei

šķiet kā mazākais, ko varu darīt.

Kā tad.

Denjel.

- Sveiks. - Helena.

- Sveika. - Sveiks.

Vai pazīsti Annu Tērmani?

Helena Drū.

Oficiāli ne.

Runā, ka jūsu mātes runas esot dzelžainas,

kopš viņa piesaistīja jūs, tā ka…

Mēs ar Helenu netīšām nonācām randiņā.